Strasbūra, 2007. gada 7. decembris

             

                                               CEPEJ(2007)14

EIROPAS TIESU SISTĒMU EFEKTIVITĀTES KOMISIJA

(CEPEJ)

VADLĪNIJAS REKOMENDĀCIJU MEDIĀCIJAI ĢIMENES

LIETĀS UN CIVILLIETĀS LABĀKAI IEVIEŠANAI

Ievads

1.                  Eiropas Padomes trešajā samitā (2005. gada maijā Varšavā) valstu un valdību vadītāji apņēmās “pilnībā izmantot Eiropas Padomes potenciālu standartu veidošanā” un “sekmēt organizācijas tiesisko instrumentu un tiesiskās sadarbības mehānismu ieviešanu un turpmāku pilnveidošanu”. Tika arī nolemts „atbalstīt valstis tiesu spriest taisnīgi un ātri, kā arī attīstīt alternatīvas strīdu risināšanas metodes”.

2.                  Saistībā ar šiem lēmumiem CEPEJ (Eiropas Tiesu sistēmu efektivitātes komisija), kuras Statūtos kā viens no mērķiem ir ietverts mērķis – „veicināt Eiropas Padomes starptautisko tiesisko instrumentu sekmīgu ieviešanu tiesas spriešanas efektivitātes un taisnīguma nodrošināšanai”, par vienu no savām prioritātēm ir noteikusi jaunu darbības virzienu, proti, Eiropas Padomes tiesisko instrumentu un standartu efektīvas ieviešanas veicināšanu alternatīvajā strīdu risināšanā.

3.                  Lai izvērtētu Ministru Komitejas rekomendāciju ietekmi un ieteiktu konkrētus pasākumus to efektīvai ieviešanai, tādējādi uzlabojot rekomendācijās ietverto mediācijas principu ieviešanu valstīs, tika izveidota Mediācijas darba grupa (CEPEJ-GT-MED)[1]. Tā veica vairāku rekomendāciju ietekmes izvērtējumu:

·                          rekomendācijas Nr. Rec(98)1 par mediāciju ģimenes lietās,

·                          rekomendācijas Nr. Rec(2002)10 par mediāciju civillietās,

·                          rekomendācijas Nr. Rec(99)19 par mediāciju krimināllietās,

·                          rekomendācijas Nr. Rec(2001)9 par alternatīvām strīdu risināšanai starp iestādi un privātpersonu.

4.                  Šis dokuments attiecas uz rekomendāciju Nr. Rec(98)1 par mediāciju ģimenes lietās un rekomendāciju Nr. Rec(2002)10 par mediāciju civillietās (turpmāk – Rekomendācijas). Divām pārējām, t.i., rekomendācijai Nr. Rec(99)19 par mediāciju krimināllietās un rekomendācijai Nr. Rec(2001)9 par alternatīvām strīdu risināšanai starp iestādi un privātpersonu nepieciešama īpaša pieeja, tādēļ tās tiek aplūkotas atsevišķos dokumentos.

5.                  Savā pirmajā sanāksmē (2006. gada 8.-10. martā Strasbūrā) Mediācijas darba grupa izstrādāja aptaujas anketu, lai noskaidrotu valstu informētību par minētajām rekomendācijām un mediācijas attīstību atbilstoši tajās ietvertajiem principiem. Aptaujas anketa tika nosūtīta 16 reprezentatīvām valstīm.

6.                   Uz aptaujas anketu tika saņemtas 52 atbildes (no valstu pārstāvjiem un praktiķiem). Eksperts Julien LHUILLIER (Francija) apkopoja atbildes un sagatavoja ziņojumu.

7.                  Kā tas bija sagaidāms, pastāv būtiskas atšķirības starp valstīm mediācijas attīstībā civillietās un ģimenes lietās. Tam ir vairāki iemesli:

·                          informācijas trūkums par mediāciju;

·                          salīdzinoši augstās mediācijas izmaksas un pušu finansiālā nevienlīdzība;

·                          būtiskas atšķirības mediatoru apmācībā un kvalifikācijā;

·                          konfidencialitātes apmēru un garantiju būtiskas atšķirības.

8.                  Ievērojot šos apstākļus, Mediācijas darba grupa ir izstrādājusi vadlīnijas, kas valstīm nav saistošas, bet varētu atvieglot divu minēto rekomendāciju ieviešanu.

9.                  Izstrādājot šīs vadlīnijas, Mediācijas darba grupa ņēma vērā UNCITRAL (Apvienoto Nāciju Starptautisko tiesību komisijas), Eiropas Savienības un citu institūciju veikto darbu mediācijas jomā.

1.                  PIEEJAMĪBA

10. Lai paplašinātu vienlīdzīgu pieeju mediācijas pakalpojumiem, jāveic pasākumi darboties spējīgas mediācijas sistēmas attīstīšanai visas valsts mērogā.

1.1. Valsts atbalsts mediācijas projektiem

11. Valstīm jāatzīst un jāattīsta jau esošās, kā arī jāveido jaunas darboties spējīgas mediācijas sistēmas, atbalstot tās gan finansiāli, gan arī citādā veidā. Valstīs, kur jau ir izveidotas sekmīgas mediācijas programmas, jānodrošina to pieejamības paplašināšana, sniedzot informāciju, kā arī veicot apmācību un uzraudzību.

1.2. Tiesnešu loma

12. Tiesnešiem ir svarīga loma mediācijas pilnveidošanā. Viņiem ir jāspēj sniegt informāciju, jāspēj organizēt mediācijai veltītas informatīvas sēdes un, kur tas iespējams, ieteikt pusēm izmantot mediāciju un/vai nosūtīt lietu mediācijai. Tādēļ ir svarīgi, lai mediācijas pakalpojumi būtu pieejami, vai nu izveidojot tiesai pievienotas mediācijas sistēmas vai piedāvājot pusēm mediācijas pakalpojuma nodrošinātāju sarakstus.

1.3. Advokātu loma

13.             Advokātu uzvedības kodeksos ir jāiekļauj pienākums vai ieteikums apsvērt alternatīvo strīdu risināšanas metožu izmantošanu, tostarp pirms vēršanās tiesā, kā arī pienākumu vai ieteikumu saviem klientiem sniegt informāciju un padomu.

14.             Advokātu padomēm un juristu biedrībām ir jābūt pieejamiem mediācijas pakalpojuma nodrošinātāju sarakstiem, un šie saraksti ir jāizplata advokātu vidū.

1.4. Mediācijas sistēmas kvalitāte

15. Ir svarīgi, lai valstis veiktu nepārtrauktu uzraudzību pār izveidotajām mediācijas sistēmām un esošajiem izmēģinājuma projektiem un organizētu to ārēju un neatkarīgu novērtēšanu. Lai būtu iespējams salīdzināt mediācijas sistēmu kvalitāti, nepieciešams noteikt vienotus kritērijus, tostarp kvalitatīvos un kvantitatīvos novērtējuma aspektus.

1.5. Konfidencialitāte

16. Lai puses uzticētos mediācijas procesam un tā rezultātam, būtiska nozīme ir konfidencialitātes principam. Tādēļ mediācijas procesa visām stadijām, kā arī laikam pēc mediācijas procesa, ir nosakāms konfidencialitātes ietvars. Valstis, balstoties uz nacionālajām tiesiskajām tradīcijām un praksi, var brīvi izlemt, vai konfidencialitātes ietvars nosakāms ar normatīviem aktiem vai līgumu, vai abējādi.

17. Ja konfidencialitātes ietvars ir noteikts ar līgumu, ir jābūt skaidri noteiktiem faktiem, kurus var atklāt trešajām personām pēc mediācijas procesa beigām.

18. Mediatoram jābūt saistītam ar konfidencialitātes pienākumu visās mediācijas procesa stadijās un pēc tā. Kad attiecībā uz šo pienākumu tiek piemēroti izņēmumi (t.i., kad mediators tiek izsaukts uz tiesu liecināt par noziedzīgā nodarījuma faktiem, kas atklāti mediācijas procesā, vai kad mediatora kā liecinieka piedalīšanās tiesā tiek pieprasīta bērna labākajās interesēs, vai, lai novērstu fiziska vai psiholoģiska kaitējuma nodarīšanu personai u.c.), šiem izņēmumiem ir jābūt skaidri noteiktiem normatīvajos aktos, pašregulējumā vai līgumā.

19. Valstīm ir jānodrošina mediācijas konfidencialitātes tiesiskuma garantijas. Mediatora izdarīts konfidencialitātes pienākuma pārkāpums uzskatāms par nopietnu disciplināru pārkāpumu, par ko jāsaņem atbilstošs sods.

1.6.           Mediatoru kvalifikācija

 

20. Tiesnešiem, nosūtot puses mediācijai, advokātiem, sniedzot konsultācijas klientiem, kā arī sabiedrībai, uzticoties mediācijas procesam, ir svarīgi, ka tiek nodrošināta mediācijas kvalitāte.

21. Valstu un/vai mediācijā ieinteresēto pušu pienākums ir nodrošināt atbilstošas apmācības programmas mediatoriem un, ievērojot atšķirības apmācības programmās, izveidot apmācības vienotus standartus.

22. Mediācijas apmācībā jābūt ietvertiem vismaz šādiem jautājumiem:

·        mediācijas principi un mērķi,

·        mediatoru attieksme un ētika,

·        mediācijas procesa stadijas,

·        tradicionālā strīdu risināšana un mediācija,

·        mediācijas nepieciešamība, uzbūve un norise,

·        mediācijas tiesiskais pamats,

·        komunikācijas un sarunu vešanas iemaņas un tehniskie paņēmieni,

·        mediācijas prasmes un tehniskie paņēmieni,

·        attiecīgu lomu izspēles un citi praktiskie vingrinājumi (atbilstošs skaits),

·        mediācijas īpatnības ģimenes lietās un bērna intereses (apmācība ģimenes lietu mediācijā), mediācijas dažādie veidi civillietās (apmācība civilstrīdu mediācijā),

·        apmācāmo zināšanu un kompetences novērtējums.

23. Pēc apmācības ir jānodrošina uzraudzība, mentorings un profesionālās izaugsmes turpināšana.

24. Valstīm ir jāapzinās nepieciešamība izveidot vienotus kritērijus, lai nodrošinātu akreditāciju mediatoriem un/vai institūcijai, kas piedāvā mediācijas pakalpojumu, un/vai veic mediatoru apmācību. Pieaugot mobilitātei Eiropas teritorijā, ir jāveic pasākumi vienotu starptautisku akreditācijas kritēriju noteikšanai, piemēram, jāievieš Eiropas Mediatora sertifikāts, utt.

25. Tā kā atsevišķas valstis saskaras ar mediatoru apmācības kvalitātes problēmām, valstu apmācības institūcijām tiek rekomendēts dibināt savstarpējos sakarus un/vai izveidot turpmākās apmācības programmas mediatoriem un mediatoru apmācītājiem (piemēram, Eiropas Apmācības centru). To varētu veicināt Eiropas Padome sadarbībā ar Eiropas Savienību.

1.7.           Bērna labākās intereses

26. Valstis vienbalsīgi ir atzinušas bērna labāko interešu nozīmīgumu ģimenes lietu mediācijā. Tomēr kritēriji bērna labāko interešu atzīšanai nacionālajos likumos ir dažādi.

27. Tādēļ ir nepieciešams, lai notiktu sadarbība valstu un ģimenes lietu mediācijā iesaistīto institūciju starpā, izstrādājot vienotus novērtēšanas kritērijus bērna labāko interešu noteikšanai, tostarp iespēju bērnam piedalīties mediācijas procesā. Šiem kritērijiem jāietver tādi aspekti kā bērna vecuma un garīgā brieduma nozīme, vecāku loma un strīda būtība.To varētu veicināt Eiropas Padome sadarbībā ar Eiropas Savienību.

1.8.           Uzvedības kodeksi

28. Valstīm ir jāveic pasākumi, lai likumdošanas ceļā un/vai izstrādājot mediatoru uzvedības kodeksus, tiktu nodrošināta vienveidīga izpratne par mediāciju, noteikti mediācijas principu, piemēram, konfidencialitātes un citu principu, saturs un garantijas.

29. Ievērojot to, ka Eiropas Mediatoru uzvedības kodekss mediācijai civillietās un komerclietās ir guvis mediācijā ieinteresēto pušu vispārēju atzinību Eiropā, tiek rekomendēts, lai valstis pieņemtu šo kodeksu kā mediācijas minimālo standartu civillietās un ģimenes lietās, ievērojot mediācijas īpatnības ģimenes lietās.

1.9.           Uzvedības kodeksu pārkāpums

30. Valstīm un mediācijā ieinteresētajām pusēm jāizstrādā atbilstošas sūdzību iesniegšanas un disciplinārlietu izskatīšanas procedūras tiem gadījumiem, kad ir noticis uzvedības kodeksa normu pārkāpums.

1.10.       Starptautiskā mediācija

31. Tikai atsevišķās valstīs ir izveidots rekomendācijai Nr. Rec(98)1 par mediāciju ģimenes lietās atbilstošs mehānisms piemērošanai lietās ar starptautiskiem aspektiem. Tādēļ tiek rekomendēts, lai valstis, kurām šajā jomā ir ievērojami panākumi, veicinātu informācijas apmaiņu ar tām valstīm, kurās šāda mehānisma nav.

32. Ievērojot starptautiskās mediācijas augstās izmaksas, valstīm ir jāveicina jauno tehnoloģiju izmantošana personīgo tikšanos vietā, piemēram, izmantojot video konferences un telefona konferences, kā arī strīdu risināšanu tiešsaistē.

2.       PIEEJAMĪBA

2.1.           Mediācijas izmaksas

33. Mediācijas izmaksām jābūt saprātīgām un atbilstošām izskatāmā strīda aspektiem. Lai mediācija būtu pieejama sabiedrībai kopumā, valstīm jānodrošina mediācijas tiešs finansiāls atbalsts.

34. Lai nodrošinātu vienlīdzību likuma priekšā un pieeju likumam, nav pieļaujams, ka atsevišķas iedzīvotāju kategorijas tiek izslēgtas no mediācijas pakalpojumu saņemšanas finansiālu apstākļu dēļ. Personām ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem ir jānodrošina juridiskā palīdzība mediācijā tādā pašā veidā, kādā tas notiek juridiskās palīdzības saņemšanai tiesas procesā.

35. Lai nodrošinātu pieeju starptautiskai mediācijai, kā arī ievērojot tās augstās izmaksas un organizēšanas sarežģītību, valstīm ir jāveic pasākumi starptautiskās mediācijas ieviešanai, atbalstam un attīstīšanai.

2.2.           Procesuālo termiņu tecējuma apturēšana

36. Procesuālo termiņu notecējuma risks nedrīkst ierobežot puses izmantot mediāciju. Atbildes uz aptaujas anketu liecina par to, ka praksē tikai atsevišķas valstis ir noteikušas procesuālo termiņu tecējuma apturēšanu, nododot lietu mediācijai. Šīs problēmas sekmīgai risināšanai valstīm nopietni jāapsver iespēja noteikt procesuālo termiņu tecējuma apturēšanu.

3.       INFORMĒTĪBA

37. Pat ja mediācija ir pieejama un sasniedzama, ne visiem tā ir pietiekami izprotama. Atbildes uz aptaujas anketu norāda, ka viens no galvenajiem šķēršļiem mediācijas attīstīšanai ir izpratnes trūkums tiesnešu, citu juridisko profesiju pārstāvju, tiesu sistēmas lietotāju vidū un sabiedrībā kopumā. Valstīm un mediācijā ieinteresētajām pusēm jāņem vērā, ka sabiedrībā ir grūti lauzt pierasto paļaušanos uz tradicionālo tiesas procesu kā galveno strīdu risināšanas veidu.

38. Lai Rekomendācijas būtu pieejamas politikas veidotājiem, akadēmiķiem, mediācijā ieinteresētajām pusēm un mediatoriem, ir svarīgi tās tulkot ikvienas valsts valodā un nodrošināt to tekstu plašu pieejamību.

39. Tiek izteikts priekšlikums CEPEJ mājas lapā izveidot speciālu sadaļu par mediāciju. Tajā varētu iekļaut rekomendāciju tulkotos tekstus, to skaidrojumus un citus Eiropas Padomes nozīmīgus dokumentus, kas attiecas uz mediāciju, Rekomendāciju par mediāciju civillietās un ģimenes lietās ietekmes novērtējumu valstīs. Šajā sadaļā varētu ietvert arī informāciju par mediācijas sistēmu, izmēģinājuma projektiem, to novērtējumu, valsts mediācijas pakalpojuma sniedzēju sarakstu, noderīgas saites u.tml.

 

3.1. Sabiedrības informētība

40. Valstīm un mediācijā ieinteresētajām pusēm ir jāveic attiecīgi pasākumi sabiedrības informēšanai par mediācijas priekšrocībām.

41. Pasākumi varētu būt šādi:

·        raksti/informācija plašsaziņas līdzekļos,

·        informācija par mediāciju brošūrās/bukletos, internetā, plakātos,

·        mediācijas tālruņa palīdzības līnija,

·        informācijas un padomu centri,

·        informēšanas mērķa programmas, piemēram, „mediācijas nedēļa”,

·        semināri un konferences,

·        mediācijai veltītas atvērto durvju dienas tiesās un institūcijās, kas nodrošina mediācijas pakalpojumu.

 

42. Valstīm un mediācijā ieinteresētajām pusēm ir jānodrošina pieeja informācijai, it īpaši internetā. Piemēram, informācija par iespēju sazināties ar mediatoriem un organizācijām, kas nodrošina mediācijas pakalpojumu.

43. Valstīm ir jāņem vērā, ka tiesai pievienotā mediācija praksē ir izrādījusies efektīvs līdzeklis mediācijas izpratnes veicināšanai tiesnešu, juridisko profesiju pārstāvju un lietotāju vidū.

44. Valstīm, universitātēm, citām akadēmiskajām institūcijām un mediācijā ieinteresētajām pusēm ir jāveicina un jāatbalsta zinātniskie pētījumi mediācijas un alternatīvo strīdu risināšanas jomā.

45. Apmācība par mediāciju un citām strīdu risināšanas metodēm ir jāiekļauj skolu mācību programmā.

3.2. Mediācijas lietotāju informētība

46. Tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un citiem juridisko profesiju pārstāvjiem, kā arī citām strīdu risināšanā iesaistītajām institūcijām ir jānodrošina puses ar informāciju par mediāciju, kā arī par tās īpatnībām konkrētajā strīdā.

47. Lai mediāciju padarītu pievilcīgāku to izmantotājiem, valstīm būtu jāapsver iespēja mediācijas izmantošanas gadījumā samazināt, atcelt, bet atsevišķos gadījumos arī atmaksāt valsts nodevu, ja mediācija tiek izmantota strīda izšķiršanai kā pirms vēršanās tiesā, tā arī tiesas procesa laikā.

48. Valstis var prasīt no pusēm un juridiskās palīdzības nodrošinātājiem apsvērt mierizlīguma noslēgšanu, tostarp mediāciju pirms juridiskās palīdzības saņemšanas.

49. Varētu noteikt sankcijas, ja puses nopietni neapsver iespēju strīdu risināt mierizlīguma ceļā. Piemēram, valstis varētu noteikt regulējumu gadījumiem, kad puses atteikušās vērsties pie mediatora vai nevar iesniegt pierādījumus, ka tās nopietni apsvērušas iespēju risināt strīdu mierizlīguma ceļā. Šajā gadījumā civillietā vai ģimenes lietā puse, kurai ar tiesas spriedumu vai lēmumu pienāktos tiesības saņemt valsts nodevas atmaksu, nesaņemtu to pilnā apmērā.

3.3. Tiesnešu informētība

50. Tiesnešiem ir nozīmīga loma mierizlīguma kultūras veidošanā. Tādēļ ir būtiski svarīgi, lai viņiem pašiem būtu pilnīgas zināšanas un izpratne par mediācijas procesu un tā priekšrocībām. To var panākt ar informācijas sesijām, kā arī apmācību un turpmākās apmācības programmām, tajās ietverot konkrētas jurisdikcijas tiesas ikdienas darbā mediācijai noderīgus īpašus elementus.

51. Ir svarīgi veicināt mediatoru un tiesnešu institucionālās un individuālās saites. To var sasniegt ar konferenču un semināru palīdzību.

3.4. Advokātu informētība

52. Mediācija ir jāiekļauj advokātu apmācības, kā arī turpmākās apmācības programmās.

53. Advokātu padomēm un juristu biedrībām ir jābūt mediācijas programmu nodrošinātāju sarakstam, un tas ir jāizplata advokātu vidū.

54. Valstīm un advokātu padomēm jāveic pasākumi, lai izveidotu tādu juridisko pakalpojumu apmaksas sistēmu, kas advokātus neatturētu saviem klientiem ieteikt mediāciju strīdu risināšanai.

3.5. Nevalstisko organizāciju un citu ieinteresētu institūciju informētība

55. Valstīm un mediācijā ieinteresētajām pusēm jāveicina pasākumi izpratnes veidošanai par mediāciju nevalstiskajām organizācijām un citām institūcijām.