Strasbūra, 2006. gada 8. decembris

                                                                                                                CEPEJ (2006)13

                      EIROPAS TIESU SISTĒMU EFEKTIVITĀTES KOMISIJA

                                                           (CEPEJ)

                               „Labās prakses” par laika vadību tiesvedībā

                                                          apkopojums

Šis Ziņojums ir pieņemts CEPEJ 8. plenārsēdē 2006. gada 6.-8. decembrī Strasbūrā.

Šis dokuments var tikt rediģēts.

Priekšvārds

Šo apkopojumu Eiropas Tiesu sistēmu efektivitātes komisija (CEPEJ) ir iecerējusi kā praktisku instrumentu politikas veidotājiem un praktiķiem, lai ieviestu jaunu normatīvo ietvaru vai tiesu vai administratīvo praksi tiesas procesu laika plānošanas uzlabošanai gan ikvienas tiesas, gan valsts līmenī.

Apkopojums ir iecerēts kā konkrētu pasākumu pirmais krājums ar lietu izskatīšanas termiņu saistīto jautājumu risināšanai. Šos pasākumus turpmāk varētu pētīt, lai izvērtētu to efektivitāti. Apkopojums regulāri tiks papildināts ar jauniem labās prakses piemēriem un novatoriskām idejām, par kurām CEPEJ saņems informāciju no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) un citām institūcijām. Ikvienu priekšlikumu šā instrumenta pilnveidošanai var nosūtīt CEPEJ: cepej@ coe.int

Apkopojumu sagatavoja CEPEJ Tiesas procesu laika ietvaru Darba grupa (CEPEJ-TF-DEL).

CEPEJ vēlas pateikties ekspertiem un CEPEJ-TF-DEL locekļiem.

Ziņojums tika pieņemts CEPEJ 8. plenārsēdē 2006. gada decembrī.

IEVADS: NO IZSKATĪŠANAS SAPRĀTĪGĀ LAIKĀ LĪDZ IZSKATĪŠANAI „OPTIMĀLĀ” LAIKĀ

Tiesas procesu ilgums ir atzīts par Eiropas Padomes prioritāru mērķi saistībā ar cilvēktiesībām un tiesiskumu.

Šis darbs ir nākamais solis, kuru uzņēmusies CEPEJ un kurš sekoja Pamatprogrammas pieņemšanai: „Jauni mērķi tiesu sistēmai: ikvienas lietas izskatīšana optimālā un paredzamā laikā”[1], kā arī CEPEJ Izmēģinājuma tiesu (Pilot courts) tīklojuma izveidošanai.[2]

Ir svarīgi pieminēt trīs principus, kas tiek uzskatīti par Pamatprogrammas stūrakmeņiem: 1) līdzsvara un tiesu sistēmas visaptverošas kvalitātes princips; 2) nepieciešamība pēc efektīviem mērīšanas un analīzes rīkiem, ko vienprātīgi noteikušas ieinteresētās puses; 3) nepieciešamība saskaņot visas taisnīgu tiesu nodrošinošas prasības, panākot līdzsvaru starp procesuālajām garantijām, kas neizbēgami izraisa tiesas procesa pagarināšanu, un ātras tiesas spriešanas nodrošināšanu.

Šis darbs ir politikas un prakses apkopojums (īsa, bet detalizēta informācija par konkrētu priekšmetu), kas ir veikts tiesās un kā to ir aprakstījis CEPEJ Izmēģinājuma tiesu tīklojums, vai kā to ir ieteikušas Eiropas Padomes normas un standarti, kas noteikti tiesas procesu termiņu vadības ietvaros. Īpaša uzmanība pievērsta arī ECT spriedumiem un citiem CEPEJ izstrādātajiem dokumentiem, piemēram, dokumentam „Laika vadības kontroljautājumu saraksts”[3] un valstu pētījumiem. Visbeidzot izmantota arī speciālā literatūra par tiesu sistēmas administrēšanu, kura veltīta lietu vadībai, kā arī kavēšanās samazināšanai.

Apkopojuma pamatā ir ideja par lietu izskatīšanu optimālā un paredzamā laikā, kas prasa īsu paskaidrojumu: kā tas noteikts Pamatprogrammā, „mēs esam pieraduši atsaukties uz saprātīga laika jēdzienu, kā tas ir noteikts Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) 6.1 pantā. Tomēr šis standarts ir zemākā robeža (kura novelk robežlīniju starp Konvencijas pārkāpumu vai pasaka, ka Konvencija nav pārkāpta) un, kuru nedrīkst uzskatīt par atbilstošu rezultātu, kad tas ir sasniegts”. Tādēļ mērķim ir jābūt tiesas procesu savlaicīgumam, kas nozīmē, ka lietas tiek sagatavotas un izskatītas pienācīgā laikā bez nepamatotas kavēšanās. Lai to paveiktu, tiesām un politikas veidotājiem ir nepieciešamais rīks, lai varētu izmērīt, vai lietas ir izskatītas pienācīgā laikā, noteikt cik ilga bijusi kavēšanās, un novērtēt, vai realizētā politika un prakse ir darboties spējīga un atbilst lietu savlaicīgas izskatīšanas vispārējiem mērķiem. Laika ietvars ir šis rīks.

Laika ietvars ir iekšējie organizatoriskie un darbību rīki, lai noteiktu izmērāmus mērķus un praktiskos pasākumus lietu savlaicīgai izskatīšanai.

Iekšējie organizatoriskie pasākumi nozīmē – tā kā tiesas procesu ilgums ir dažādu tajā iesaistīto personu (tiesnešu, administratīvā personāla, advokātu, ekspertu, liecinieku, prokuroru, policijas utt.) savstarpējās mijiedarbības rezultāts, laika ietvaram jābūt viņu visu kopējam mērķim, uz kuru tiekties. Ieinteresēto pušu iesaistīšana ir nepieciešama vismaz trīs iemeslu dēļ: 1) tā palīdz veidot visu iesaistīto pušu gatavību mērķi sasniegt, 2) tā rada atbilstošu vidi inovatīvu politiku attīstībai, 3) tā uzsver, ka lietu savlaicīga izskatīšana nav tikai tiesas pienākums, bet arī citu personu, in primis, advokātu pienākums. Tādēļ, ja izskatāmais jautājums ir tiesas procesu ilgums, tad daudz pieņemamāk ir runāt par „savlaicīgu lietu izskatīšanu” nevis par „savlaicīgu tiesas procesu”.

Organizatoriskie rīki nozīmē to, ka ir jāizmēra, cik lielā mērā ikviena tiesa un kopumā visa tiesu sistēma iekļaujas lietu savlaicīgā izskatīšanā, pildot Konvencijas prasību par taisnīgu tiesu saprātīgā laikā.

Tādēļ laika ietvaru noteikšana ir condition sine qua non (obligāts priekšnoteikums), lai sāktu mērīt un salīdzināt kavēšanos lietu izskatīšanā, kas būs atšķirība starp konkrēto situāciju un sagaidāmo laika ietvaru, un novērtēt ieviestās politikas lietu izskatīšanas ilguma saīsināšanai. No politikas izstrādāšanas viedokļa, kā arī no vadības viedokļa, laika ietvari ir kā priekšnoteikums, lai novērtētu rezultātus, kas sasniegti, saīsinot tiesas procesu ilgumu.

1. zīmējums – no saprātīga laika līdz „optimālam” laika ietvaram

					Noteikšana
	Taisnīga tiesa saprātīgā laikā
					Izpildīšana

                                                  

	Uzraudzība un izplatīšana

Savlaicīgums lietu izskatīšanā (vispārējais mērķis)

Laika ietvari lietu izskatīšanā (rīks)

 

 

Lietu izskatīšanas politika

                             

                                                                                      

	Lietu uzkrājumu un darba slodzes politika

Šajā apkopojumā ir izmantota augšupejoša pieeja. Politika un prakse tiek noteikta, analizējot iepriekšminētos dokumentus, un pēc tam klasificēta piecās galvenajās grupās:

1. Reālu un izmērāmu laika ietvaru noteikšana,

2. Laika ietvaru piemērošana,

3. Datu pārbaude un izplatīšana,

4. Procesuālā un lietu izskatīšanas politika un prakse,

5. Lietu uzkrājumu un darba slodzes politika.

Šo piecu politiku ietvaros ir pievienots prakses apkopojums, kas balstīts uz izmēģinājuma tiesu ziņojumiem, Rekomendācijām vai citiem Eiropas Padomes dokumentiem un uz empīriskiem pētījumiem balstītās literatūras. Katrai politikai un izvēlētai praksei ir pievienots īss komentārs, viens vai vairāki konkrēti piemēri un nodaļa ar atsaucēm. Apkopojuma beigās ir četri pielikumi. Pirmais pielikums ir vispārējs terminu skaidrojums, lai padarītu skaidrāku attiecīgo jēdzienu definīciju. Otrais pielikums ir Eiropas Padomes Rekomendāciju vispārēja analīze, kas attiecas uz tiesas laika ietvaru vadību un procesu termiņiem.

1.      Reālistisku un izmērāmu laika ietvaru noteikšana

Šis ir pamata solis, izskatot ikvienu lietu, lai panāktu ikvienas lietas izskatīšanu noteiktā laikā. Tie ir nosakāmi trijos līmeņos. Valsts līmenī kā vispārējais laika ietvars. Tiesas līmenī, lai tas atbilstu tiesas pazīmēm un vietējiem apstākļiem. Tiesneša līmenī, lai tam būtu reāla ietekme uz tiesas ikdienas darbu un praksi. Tie ir jānosaka un jāievieš ar ieinteresēto pušu (in primis tiesas personāla un advokātu, kā arī ekspertu-liecinieku, sociālo darbinieku, policijas utt.) aktīvu atbalstu. Lai tie kļūtu par lietu izskatīšanas vadības efektīvu līdzekli, šiem līmeņiem jābūt skaidri izmērāmiem. Reālistiskus laika ietvarus var salīdzināt dažādu tiesu starpā ar līdzīgu tiesu sistēmu (t.i., institucionālo vadību, struktūru, procesuālo pieeju). Valstu grupu ar strukturālām līdzībām noteikšana var palīdzēt pieredzes apmaiņā, kopēju risinājumu izstrādāšanā, reālu etalonstandartu noteikšanā un efektīvu mācību procesu organizēšanā. Laika ietvari ir jāaplūko atsevišķi no noteiktajiem termiņiem. Pēdējie ir specifiski procesuāli noteikumi, kuri attiecas uz konkrētu lietu; laika ietvari ir iekšējie organizatoriskie pasākumi mērķu sasniegšanai un uzdevumu veikšanai, kas attiecas uz procesu savlaicīgumu un tiesā esošo lietu skaitu, un līdz ar to – uz tiesu darbību kopumā.

1.1.       Laika ietvaru noteikšana valsts, tiesas un tiesneša līmenī

Laika ietvari ir jāuzskata par līdzekļiem, ko izmanto, lai nodrošinātu lietu izskatīšanas savlaicīgumu. Tas nozīmē, ka laika ietvariem ir jāatbilst tā sauktās „vietējās tiesiskās kultūras” apstākļiem. Lai to izdarītu, tie jānosaka trīs līmeņos: a) valsts līmenī, kā vispārējais ietvars, b) tiesas līmenī, piemērojot valsts mērogā noteiktos  laika ietvarus vietējam kontekstam, c) tiesas „pamatvienības” līmenī (t.i., palātas, kolēģijas, tiesneša), lai pielāgotos konkrētām paražām un procesiem, kas var tikt piemēroti ikdienas darbā.

Piemēri

Somijā (Rovaniemi (Rovaniemi) apelācijas tiesa) – katru gadu sarunu laikā starp tiesām un Tieslietu ministriju par budžetu tiek nosprausti mērķi. Tiek panākta vienošanās par to, ka visas lietas tiks izskatītas termiņā, kas nav ilgāks par gadu.

Somijā (Turku (Turku) rajona tiesa) – katru gadu sarunās starp tiesas priekšsēdētāju un visu tiesas vienību vadītājiem tiek apspriesti mērķi un uzdevumi. Tiek panākta vienošanās par ikvienas lietu kategorijas optimālo laika ietvaru. Visu tiesas vienību vadītāji vienojas ar visu vienību tiesnešiem par mērķiem.

Somijā (Turku Administratīvā apgabaltiesa) – katru gadu tiesas priekšsēdētājs un visu vienību (sauktas arī par sektoriem vai sekcijām) vadītāji apspriež mērķus un uzdevumus. Katrai lietu kategorijai tiek noteikts arī laika ietvars. Tādēļ katras vienības vadītājs -tiesnesis apspriežas un vienojas ar katru vienības tiesnesi un ziņotāju par mērķiem.

Slovēnijā (Mariboras (Maribor) un Novo Mesto (Novo Mesto) rajona tiesa) – tiesas noteikumi nosaka 18 mēnešu laika ietvaru lietas izskatīšanai. Ja tiesas lēmums nav pieņemts 18 mēnešu laikā, tiek uzskatīts, ka lietā notikusi kavēšanās. Tiesas priekšsēdētājs var prasīt tiesnesim, kura tiesvedībā atrodas lieta, ziņot par apstākļiem, kuru dēļ lēmums nav pieņemts.

Zviedrijā – valdība nosaka mērķus civillietās un krimināllietās. Visas tiesu vienības nosaka savus mērķus.

Atsauces skatīt apkopojuma 6. lpp. tekstā angļu valodā.

1.2. Laika ietvaru noteikšana atkarībā no procesa veida

Laika ietvariem ir lielāka nozīme, ja tie ir noteikti atkarībā no konkrēta procesa veida (civilprocess, kriminālprocess, administratīvais process, sprieduma izpildīšana utt.). Tos nosakot, ir jāapsver katras valsts tiesas sistēmas uzbūve un procesuālie aspekti.

Piemēri

Dānijā (Esbjergas (Esbjerg) rajona tiesa) – 58% civillietu ir jāizskata 1 gada laikā, 63%krimināllietu ir jāizskata 2 mēnešu laikā, un 95% lietu ir jāizskata 6 mēnešu laikā.

Norvēģijā – Tieslietu ministrija ar parlamenta piekrišanu ierosina laika ietvarus. Uz šo brīdi 100% civillietu ir jāizskata 6 mēnešu termiņā, 100% krimināllietu ir jāizskata 3 mēnešu termiņā.

Atsauces skatīt apkopojuma 7. lpp. tekstā angļu valodā.

1.3. Laika ietvaru noteikšana procesa galvenajām stadijām

Laika ietvari ir pat vēl efektīvāki, ja tos nosaka ne vien dažādiem procesiem, bet arī ievērojot galvenās procesuālās stadijas (t.i., pirmstiesas izmeklēšana, apsūdzības celšana, tiesa utt.).

Piemērs

Īrijā (Dublinas (Dublin) komerctiesa) – tiesā visi lietas apstākļi tiek uzraudzīti un katras izskatāmās lietas ietvaros tiek aprēķināti laika periodi dažādām lietas stadijām.

Atsauces skatīt apkopojuma 7. lpp. tekstā angļu valodā.

1.4. Laika ietvaru noteikšana atkarībā no lietas sarežģītības

Laika ietvarus var noteikt, ievērojot „lietas sarežģītību”, kuru nosaka tiesa ar pušu palīdzību. Šo laika ietvaru noteikšana attiecas uz tā saucamo universālo lietas izskatīšanas (angliski – „multi-track”) pieeju lietu vadības ietvaros, kur katra lieta tiek pieskaitīta noteiktai procedūrai, atkarībā no lietas sarežģītības.

Piemērs

Apvienotā Karaliste – Anglijā un Velsā (Mančestrā (Manchester)) – 80% maza apmēra prasības ir jāizskata 15 nedēļu laikā, 85% lietu, kas nodotas tā paātrinātajai lietu izskatīšanas (angliski – fast track) procedūrai, ir jāizskata 30 nedēļu laikā, 85% lietu, kas nodotas tā sauktajai universālajai lietu izskatīšanas (angliski – multi track) procedūrai, ir jāizskata 50 nedēļu laikā.

Atsauces skatīt apkopojuma 8. lpp. tekstā angļu valodā

1.5. Nosakot laika ietvarus sadarbībai ar ieinteresētajām pusēm (angliski – stakeholders)

Reālu laika ietvaru noteikšanas un uzturēšanas procesā ir jāiesaista dažāda līmeņa ieinteresētās puses (valsts, tiesas, individuāla vienība). Laika ietvaru noteikšana nav vienreizējs pasākums, bet tam ir jābūt nepārtrauktam procesam, kas veidots, pamatojoties uz ieinteresēto pušu vienprātību un kopīgiem mērķiem.

Piemēri

Somijā (Rovaniemi Apelācijas tiesa) – šeit katrai lietai ir pielāgota programma un tiek doti norādījumi. Pusēm ir jābūt informētām par aptuveniem laika ietvariem pirmstiesas posmam, pirmstiesas uzklausīšanai un tiesai. Pirms tam pusēm tiek nosūtīts detalizēts tiesas darba grafiks. Tas tiek nosūtīts arī advokātiem un prokuroriem, kuri var sūtīt komentārus.

Somijā (Turku rajona tiesa) – vairākas diskusijas notiek starp tiesnešiem un konkrētai tiesai piesaistītiem advokātiem, lai nonāktu pie kopējiem secinājumiem un vadlīnijām par to, kā uzlabot tiesas efektivitāti, tostarp procesu termiņu ilgumu.

Vācijā (Štutgartes (Stuttgart) apelācijas apgabaltiesa) – regulāri tiek organizētas sanāksmes ar advokātiem, lai apspriestu tiesas klientu apmierinātību un ar tiesas sniegtajiem pakalpojumiem saistītās problēmas.

Zviedrijā (Hudinges (Huddinge) rajona tiesa) – katrai civillietai laika ietvari tiek noteikti, sadarbojoties ar tiesas lietotājiem.

Atsauces skatīt apkopojuma 8. lpp. tekstā angļu valodā.

2. Laika ietvaru ieviešana

Laika ietvari netiek izstrādāti un ieviesti vakuumā. Tie ir organizatoriski rīki; lai tie dotu vajadzīgos rezultātus, ir nepieciešams, lai ieinteresētās puses tos pieņemtu un atbalstītu, it īpaši – attiecīgajā iestādē strādājošie cilvēki. Tādēļ ir nepieciešams izveidot organizatorisku vidi tiesu sistēmu veidojošajās institūcijās (t.i., tiesnešu struktūra, tiesas priekšsēdētāja loma, uzskats par tiesnešu iekšējo neatkarību utt.) noteikto laika ietvaru atbalstam un ieviešanai. Arī citām aģentūrām un advokātu biedrībām jāatbalsta to ieviešana, un tam ir jābūt minētam advokātu ētikas noteikumos.

2.1. Iekšējie pasākumi laika ietvaru pārkāpuma gadījumā neizskatītajās lietās

Laika ietvaru ieviešanu var panākt ar vienošanos tiesu sistēmas iekšienē. Būtu nepieciešams apsvērt tiesas administratora, priekšsēdētāja vai apelācijas tiesas iesaistīšanos. Minētās personas varētu uzsākt darbības pēc saistību neizpildīšanas vai pēc puses sūdzības. Tiesneši ir nekavējoties jāinformē par viņu pārmērīgo kavēšanos. Lietu sadalē var veikt izmaiņas, bet, ja pie ievērojamās kavēšanās ir vainojams tiesnesis, tad ir uzsākama disciplinārlieta. Atkarībā no tiesas organizācijas zināmu spiedienu var izdarīt arī tiesas administrators.

Piemēri

Austrijā (Lincas (Linz) rajona tiesa) – visi tiesneši saņem apkopojumu, kurā ir norādīts visu neizskatīto lietu skaits, kas klasificēts atkarībā no neizskatīšanas ilguma (t.i., vairāk kā 1, 2 vai 3 gadi). Pamatojoties uz šo informāciju, tiesas priekšsēdētāji veic attiecīgus pasākumus, piemēram, lietu skaita līdzsvarošanu vai disciplinārlietas ierosināšanu. Puses var lūgt apelācijas tiesu noteikt konkrētu laiku konkrētai procesuālai stadijai, ja uzskata, ka tiesneša rīcība nav savlaicīga.

Somijā (Turku rajona tiesa) – tiesas priekšsēdētājs katru gadu apspriežas ar ikvienu tiesnesi individuāli. Šajās sarunās tiek pārspriestas visas lietas, kuras izskatīšanā ir jau pārāk ilgu laiku.

Vācijā (Štutgartes (Stuttgart) apelācijas apgabaltiesa) – pastāv inspekciju sistēma (Nachshau), kas paredz augstākstāvošu tiesnešu periodiskus apmeklējumus zemākas instances tiesās, lai pārbaudītu visas tās lietas, kuras netiek izskatītas ilgāk par noteiktu periodu.

Ungārijā (Vesprēmas (Veszprem) pilsētas tiesa) – augstākas instances tiesa pārbauda zemākas instances tiesas tiesneša ikmēneša ziņojumu, pārbaudot ik mēnesi tās lietas, kuras nav izskatītas ilgāk par 2 gadiem.

Latvijā (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa) – vienu reizi nedēļā tiesas priekšsēdētājs organizē apspriedes ar tiesnešiem, lai apspriestu problēmas un pieņemtu lēmumus par lietu savlaicīgu izskatīšanu. Tiesneši ir atbildīgi par lietu savlaicīgu izskatīšanu un var tikt saukti pie disciplināratbildības par kavēšanos tiesas procesā.

Norvēģija (Frostating Lagmannsrett) – rajona tiesas priekšsēdētājs var veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu kavēšanos tiesas procesā, tostarp nodot lietu citam tiesnesim.

Norvēģijā (Midhordland Tingrett rajona tiesa) – rajona tiesas priekšsēdētājs reizi mēnesī veic pārbaudes un iegūst mēneša atskaiti par nostrādātajam stundām. Ir izveidota procedūra, kas ļauj pusēm iesniegt sūdzību par tiesnesi Tiesnešu uzraudzības padomei.

Slovēnijā (Mariboras rajona tiesa un Nova Goricas rajona tiesa) – pušu sūdzība par tiesas procesu pārmērīgu ilgumu var dot tiesības priekšsēdētājam iejaukties, lai paātrinātu lietas izskatīšanu.

Zviedrija (Hudinges rajona tiesa) – tiesas priekšsēdētājs  analizē neizskatītās lietas un var pieprasīt paskaidrojumus.

Atsauces skatīt apkopojuma 9. lpp. tekstā angļu valodā.

2.1. Atšķirīgais un kopīgais tiesas priekšsēdētāju un tiesas administratoru organizatoriskajās funkcijās

Tiesas priekšsēdētājam un tiesas administratoram ir atšķirīgi uzdevumi, kuru veikšanai nepieciešams atšķirīgu iemaņu un kompetenču kopums. Tiesas priekšsēdētājs galvenokārt nodarbojas ar „tiesas spriešanas vadību”, ieviešot stratēģijas, lai garantētu tiesas nolēmumu augstu „likumības kvalitāti’’, turpretim tiesas administrators nodarbojas ar „tiesas organizatorisko vadību”. Tā ietver tādus uzdevumus kā plānošanu, projektu vadību, administratīvā personāla organizēšanu, kas savukārt neietilpst tiesas priekšsēdētāja pienākumos. Visbeidzot, tā kā tiesas darbības kopējais rezultāts galvenokārt ir atkarīgs no tiesnešu un administratīvā aparāta savstarpējās mijiedarbības, ir svarīgi izveidot sistēmu, kura spētu veidot tiesas priekšsēdētāju un tiesas administratoru kopēju atbildību par iestādes vispārējo vadību.

Piemēri

Nīderlandē – tiesas vada, pamatojoties uz visaptverošas vadības (angliski – „Integral management”) principu. Par tiesas darbību ir atbildīgi visi valdes locekļi (tiesas priekšsēdētājs, visu nodaļu vadītāji (priekšsēdētāja vietnieki) un tiesas direktors (persona, kas nav tiesnesis)), kas kontrolē un pārbauda tiesnešu un tiesas darbinieku darba pienākumu izpildi.

Atsauces skatīt apkopojuma 10. lpp. tekstā angļu valodā.

2.2. Komandas darba pieejas izmantošana, lietu izskatīšanai laika ietvaros

Lietu efektīvai izskatīšanai laika ietvaros ir jābūt visas tiesas organizācijas nepārtrauktam mācību procesam, piedaloties ieinteresētām pusēm. Komandas pieeja darbam ir vērtība, kas atbalsta šo mācību procesu.

Piemēri

Somijā (Turku rajona tiesa) – tiesas vadības grupa tiek veidota no visu kategoriju personāla pārstāvjiem.

Somijā (Rovaniemi apelācijas tiesa) – ir izveidota komandas sistēma, un katras komandas uzdevums ir sasniegt katrā mēnesī plānotos rezultātus.

Norvēģijā (Frostating Lagmannsrett) – notiek regulāras tiesas darbinieku sanāksmes, lai paaugstinātu espirit de corps (komandas garu) tiesā un mazinātu „plaisu” starp tiesnešiem un tiesas darbiniekiem kopēju mērķu sasniegšanā.

Atsauces skatīt apkopojuma 10. lpp. tekstā angļu valodā.

2.3. Tiesas spēcīga apņemšanās noteikt laika ietvaru un tās vadošā loma šajā

Tiesām ir jāiegūst vadošā loma un spēcīga apņemšanās, nosakot laika ietvarus un veicot darbu to sasniegšanā. Apņemšanos un vadību veicina tiesas darbinieku motivēšana, kas var palielināt tiesu resursus atbilstoši sasniegtajiem rezultātiem.

Piemēri

Itālijā (Turīnas (Turin) pirmās instances tiesa) – tiesas priekšsēdētāja un visa tiesas darbinieku pilnīga apņemšanās ieviest „Strasbūras programmu”, lai uzlabotu tiesas procesa termiņu, ļāva to izdarīt.

Apvienotā Karaliste (Londonas (London) apgabala tiesa) – ir izveidotas dažādas tiesu lietotāju grupas kopīgu mērķu sasniegšanai un kopīgu darbību veikšanai.

Atsauces skatīt apkopojuma 10. lpp. tekstā angļu valodā.

2.4. Ārējs spiediens laika ietvaru atbalstīšanai

Pozitīvu ārēju spiedienu, lai tiktu galā ar kavēšanos lietu virzībā, var saņemt no „ārējām” institūcijām, piemēram, tiesībsarga, nevalstiskajām organizācijām (t.i., tiesu novērotāju grupas), medijiem, advokātu biedrībām utt., lai uzsvērtu laika ietvaru nozīmi tiesas procesos. Pozitīvajam spiedienam var palīdzēt tiesas datu atklātums un pieejamība.

Piemēri

Somijā (Turku rajona tiesa) – vienmēr ir iespējams kontaktēties ar tiesas priekšsēdētāju un jautāt par kavēšanās iemeslu. Darba grupā tiek diskutētas iespējas rast iespēju sūdzību iesniegšanai tiesā.

Atsauces skatīt apkopojuma 11. lpp. tekstā angļu valodā.

2.5. Izmēģinājuma pieejas laika ietvaru noteikšanā

Laika ietvari ir jāpārbauda un jāizmēģina pirms to ieviešanas visā valstī. Izmēģinājuma tiesas un atsevišķa vienība tiesā var būt vērtīgs informācijas avots turpmākai attīstībai.

Piemēri

Somijā (Turku rajona tiesa un Rovaniemi apelācijas tiesa) – ar labiem rezultātiem ir izmēģināti „kvalitātes projekti”. Tos var ieviest un piemērot citās tiesās.

Atsauces skatīt apkopojuma 11. lpp. tekstā angļu valodā.

3. Datu uzraudzība un izplatīšana

Ko nevar izmērīt, to nevar novērtēt un uzlabot, tādēļ nepārtraukta neizskatīto lietu uzraudzība ir laika ietvaru noteikšanas un attīstības pamatelements. Tas ir kas vairāk par „tradicionālo” tiesu statistiku. Tiek apkopoti kvantitatīvie dati, lai izveidotu ziņojumus, lai uzraudzītu un konstatētu procesu garumu. Pats par sevi saprotams, ka automatizētā informācijas sistēma var atvieglot neizskatīto lietu uzraudzību, bet efektīvu un vienkāršu uzraudzību var veikt arī bez informācijas sistēmas izmantošanas. Šajā ziņā CEPEJ “Laika vadības rādītāju saraksts” ir noderīgs rīks.

3.1. Īpašas uzmanības nepieciešamība bezdarbības laikam sakarā ar pušu un/vai tiesu bezdarbību

Lietā var notikt kavēšanās pušu bezdarbības rezultātā. Šīm lietām ir jābūt īpaši uzraudzītām un atrisinātām atšķirīgi no tām lietām (aktīvā neizskatīšana), kuru atrisināšanai ir nepieciešama tiesas iejaukšanās.

Piemēri

Austrijā (Lincas rajona tiesa) – katra lieta, kurā nenotiek kustība vairāk nekā trīs mēnešus, automātiski tiek iekļauta elektroniskajā reģistrā. Šo sarakstu veido katru mēnesi un izdala tiesas priekšsēdētājam un tiesnešiem, un viņu personālam kontrolei.

Somijā (Turku administratīvā apgabaltiesa) – visas procesa stadijas ikvienā lietā tiek reģistrētas lietu uzraudzības sistēmā. Visu gaidīšanas laiku var uzraudzīt un analizēt.

Lietuvā (Viļņas administratīvā apgabaltiesa) – lietas, kurās trīs vai vairāk mēnešus nenotiek virzība, nonāk priekšsēdētāja uzmanības lokā.

Norvēģijā (Frostating Lagmannsrett apelācijas tiesa) – procesu ilgums parasti tiek uzraudzīts un novērtēts ar statistikas līdzekļiem vismaz reizi trīs mēnešos.

Atsauces skatīt apkopojuma 11. lpp. tekstā angļu valodā.

3.2.        Datu par tiesas darbu pieejamība visiem tiesas darbiniekiem

Visam tiesas personālam ir jābūt pieejamiem detalizētiem datiem par tiesas darbu un, it īpaši, par procesa ilgumu. Datiem jābūt pieejamiem, lai varētu salīdzināt un uzlabot iekšējo caurskatāmību.

Piemēri

Dānijā (Esbjergas rajona tiesa) – tiesas statistiku izmanto tiesas administrators iekšējām vajadzībām, ikvienas lietas izskatīšanas laika novērtējumam un uzraudzībai, kā arī tiesas produktivitātes novērtēšanai.

Somijā (Turku administratīvā apgabaltiesa) – ik mēnesi tiek apkopota statistika un tās dati pa e-pastu tiek nosūtīti visiem tiesas darbiniekiem.

Somijā (Turku rajona tiesa) – katra tiesa publicē gada ziņojumu, kas satur informāciju par laika ietvariem un piemērotām stratēģijām.

Latvijā (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa) – tiesu administrācijai, visiem tiesas darbiniekiem un citām tiesām ir pieeja Tiesu informācijas sistēmai, kas satur informāciju par lietām.

Atsauces skatīt apkopojuma 12. lpp. tekstā angļu valodā.

3.3.           Tiesas darba rādītāju pieejamība sabiedrības kontrolei

Tiesas darba rādītājiem ir jābūt viegli pieejamiem un labi saprotamiem, lai sabiedrība tos varētu pārbaudīt, tādējādi uzlabojot tiesas darba caurskatāmību un vairotu sabiedrības uzticēšanos tiesām.

Piemēri

Albānijā (Tirānas (Tirana) rajona tiesa) – dati par tiesas procesu ilgumu vai lietas atlikšanu ir pieejami mājas lapā.

Somijā (Turku administratīvā apgabaltiesa) – ik gadus tiek publicēta tiesu statistikas gada grāmata un ikgadējs ziņojums par tiesu darbu. Tiesas gada ziņojums, kurš tiek publicēts internetā, satur statistiku par dažādu lietu kategoriju neizskatīšanas ilgumu.

Slovēnijā (Nova Goricas rajona tiesa) – statistika tiek publicēta ikgadējā Tieslietu ministrijas ziņojumā.

Spānijā (Barselonas (Barcelona) 3. komerctiesa) – katrus trīs mēnešus ikviena tiesa apkopo statistiku par neizskatītajām lietām, ko publicē Tieslietu padome.

Atsauces skatīt apkopojuma 12. lpp. tekstā angļu valodā.

3.4.           Informācijas apkopošana par ieinteresēto pušu vēlmēm un viedokli

Ieinteresēto pušu vēlmēm un viedokļiem ir fundamentāla nozīme laika ietvaru veidošanā, attīstīšanā un novērtēšanā, kā arī sabiedrības izpratnes un uzticēšanās tiesām novērtēšanā un tiesas spriešanā. Periodiski ir jāveido pārskati trīs dažādos līmeņos (valsts, tiesas, tiesas departamenta līmenī). Šim nolūkam var izmantot arī lietotāju grupas, fokusa grupas un citus tehniskos paņēmienus.

Piemēri

Dānijā (Esbjergas rajona tiesa) – Dānijā katrā rajonā tiesas regulāri veic tiesas lietotāju aptaujas. Pētījumi tiesas lietotāju uzticēšanās un apmierinātības salīdzināšanai ir ieviesti dažās izmēģinājuma tiesās.

Apvienotā Karaliste (Anglija un Velsa (Mančestras reģiona tiesa)) – katru gadu tiek veikti trīs publiski pētījumi.

Somijā (Rovaniemi apelācijas tiesa) – pētniecības institūts veido pārskatu par apelantu viedokli civilprocesos.

Īrijā (Dublinas komerctiesa) – ir izveidota tiesas lietotāju grupa, kurā ir tiesnesis, divi kancelejas darbinieki, trīs advokāti. Ir izteikts priekšlikums par to, lai komerciālā sektora pārstāvji tiktu aicināti sadarboties un tuvākajā nākotnē pievienotos grupai.

Atsauces skatīt apkopojuma 13. lpp. tekstā angļu valodā.

4. Lietu procesuālās vadības politika

Šo politiku un praksi spēcīgi ietekmē katras tiesību sistēmas procesuālo noteikumu atšķirības, raksturs un paražas. Tomēr lietu vadība un procesuālie noteikumi ir divi paši svarīgākie elementi, lai lietu izskatīšanā ievērotu laika ietvarus un nodrošinātu savlaicīgumu. Eiropas Padomes Rekomendācijas un dažās valstīs izmantotās politikas īpaši pievēršas šiem jautājumiem. Tomēr ECT jurisprudencē var atrast negatīvas prakses piemērus.

4.1.            Ieinteresēto pušu iesaistīšana tiesas procesuālo vadlīniju veidošanā

Procesuālās vadlīnijas ir jānosaka tiesas līmenī, lai tās saskanētu ar vietējiem apstākļiem un paražām. Tas rada rīcības brīvību tiesām, nosakot vietējos noteikumus valsts kopējā procesuālajā ietvarā.

Piemēri

Dānijā (Esbjergas rajona tiesa) – ik gadus organizē kopīgas sanāksmes ar prokuratūras un tiesas apgabala advokātu pārstāvjiem.

Itālijā (Turīnas pirmās instances tiesa) – tiesa ir izveidojusi vietējās vadlīnijas lietu izskatīšanai, kuras atbalsta ieinteresētās puses.

Norvēģijā (Frostating Lagmannsrett apelācijas tiesa) – pušu advokātiem tiek nosūtītas vēstules, lai panāktu vienošanos par jaunu pierādījumu iesniegšanas pēdējo termiņu, pierādījumu sarakstu un ieguldījumu apelācijas procesā. Vēstulēm seko telefona zvani, lai vienotos par tiesas procesa datumu un ilgumu. Nedēļu vai divas pirms apelācijas tiesas sēdes tiesnesis tieši kontaktējas ar advokātu (ar e-pasta palīdzību), lai noteiktu detalizētu kopēju grafiku apelācijas tiesas sēdei (liecinieku uzstāšanās u.c.). Tas reāli ietaupa laiku, jo advokātiem tiek uzlikts pienākums runāt vienam ar otru un vienoties par praktiskiem pasākumiem. Īpaši sarežģītās krimināllietās tiek organizēta neformāla sagatavošanas sēde ar prokuroriem, lai vienotos par pierādījumu iesniegšanu, pamatotu un reālu laika grafiku utt. Vadlīnijas lietu izskatīšanai, kuras tiek noteiktas kopīgu diskusiju un vienošanās rezultātā, tiek pieņemtas rakstveidā un tās paraksta advokātu padome un tiesa. Tāpat arī ir cieši kontakti ar advokātiem, un kopēji iedibināti noteikumi tiesas darbiniekiem.

Atsauces skatīt apkopojuma 13. lpp. tekstā angļu valodā.

4.2.           Lietu sarežģītībai atbilstošas procedūras

Procesam ir jāatbilst lietu sarežģītībai. Lietu vadībai jābūt atšķirīgai atkarībā no, piemēram, prasības apmēra, pušu skaita, kā arī lietā izskatāmajiem juridiskiem jautājumiem. Jāievieš saīsināts process zemas sarežģītības pakāpes lietu izskatīšanai.

Piemēri

Apvienotā Karaliste (Anglija un Velsa (Mančestras reģiona tiesa) – ir trīs dažādi procesu veidi: process nelielu prasību lietās (līdz, apmēram, 7500 eiro), paātrināta lietu izskatīšana (līdz pat 22500 eiro), un universālā lietu izskatīšana (vairāk kā 22500 eiro).

Latvija (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa) – lietas tiek nozīmētas izskatīšanai, izvērtējot to sarežģītību.

Atsauces skatīt apkopojuma 14. lpp. tekstā angļu valodā.

4.3.           Tipisks process – ne vairāk kā divas tiesas sēdes

Lai tiesas procesi būtu efektīvi, tiem jābūt pēc iespējas īsiem. Rekomendācija Rec. 84(5) iesaka noteikt tipisku procesu, balstītu uz „ne vairāk kā divām tiesas sēdēm, no kurām pirmā varētu būt uzklausīšana ar sagatavojošu raksturu, bet otrā sēde būtu veltīta pierādījumu iegūšanai, argumentu uzklausīšanai un, ja iespējams, sprieduma pasludināšanai.”

Piemēri

Slovākijā (Bratislavas (Bratislava) rajona tiesa) – pienākums darīt visu iespējamo, lai lieta tiktu izspriesta pirmajā tiesas sēdē, atlikšana pieļaujama, tikai pamatojoties uz būtiskiem iemesliem, ko tiesnesis pasludina pusēm un kas tiek ierakstīts tiesas sēdes protokolā.

Atsauces skatīt apkopojuma 14. lpp. tekstā angļu valodā.

4.4.           Tiesnešu aktīva loma lietu vadībā

Tiesneši ir „trešais objektīvais spēlētājs” strīda izšķiršanas procesā. Viņi ir vienīgie, kuri var noteikt strīda gaitu neatkarīgi no pušu interesēm. Tādēļ viņiem jābūt īpaši aktīvai lomai lietu vadībā, lai garantētu taisnīgu un savlaicīgu lietu izskatīšanu atbilstoši laika ietvariem. Ir jāuzsver, ka ECT jurisprudencē norādīts, ka „tiesas bezdarbība,” „tiesas inertums pierādījumu vākšanā” un „pilnīga bezdarbība no tiesu institūciju puses” ir „saprātīga termiņa klauzulas pārkāpuma cēlonis (CEPEJ(2006)15: 29., 30. un 36. punkts).

Piemēri

Īrijā (Dublinas komerctiesa) – ir izveidota intensīva lietu vadības sistēma laika ietvaru samazināšanas nolūkā. Ir iespējams lietas noņemt no izskatīšanas vai uzlikt soda naudu par tiesas rīkojumu nepildīšanu. Tiesas noteikumu izstrāde nodrošina ātrus apelācijas procesus.

Atsauces skatīt apkopojuma 15. lpp. tekstā angļu valodā.

4.5. Lietu atlikšanas samazināšanas stingra politika

Lietu izskatīšanas atlikšanu, vai nu pēc tiesas priekšlikuma vai pēc pušu lūguma, un lielos intervālus starp tiesas sēdēm ECT uzskata par nepamatotas kavēšanās cēloņiem (CEPEJ (2006), 36). Lietu atlikšana ir pieļaujama, ja tā ir skaidri pamatota un ja ir noteikts nākamās tiesas sēdes datums. Ja tiesa pieļauj lietas izskatīšanas vairākkārtēju atlikšanu, tā mudina advokātus lietām negatavoties un lūgt atkārtotu atlikšanu. Šādā veidā tiesnesis neizmanto lietas izskatīšanai paredzēto laiku.

Piemēri

Dānijā (Esbjergas rajona tiesa) – tiesa nosaka sanāksmes ar prokuroriem un aizstāvjiem, lai plānotu lietas izskatīšanas grafiku, izvairoties no nevajadzīgas lietu atlikšanas lietas izskatīšanas laikā.

Latvijā (Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa) – lietas izskatīšanu nedrīkst atlikt bez nākamās tiesas sēdes datuma noteikšanas.

Atsauces skatīt apkopojuma 15. lpp. tekstā angļu valodā.

4.6. Iepriekšēju sanāksmju organizēšana pusēm

Lietas plānošanas sēde, lai noteiktu skaidru pasākumu grafiku, tiek atzīta par vienu no visefektīvākajiem pasākumiem strīdu risināšanā, lai izvairītos no lietu izskatīšanas atlikšanas, saīsinātu tiesas sēdes un tādējādi ievērotu laika ietvarus. Sēžu laikā pieņemtos lēmumu var oficiāli noformēt kā “līgumu”.

Piemēri

·        Dānijā (Esbjergas rajona tiesa) – civillietās sanāksmes tiek organizētas procesa agrīnajā stadijā, kad puses vienojas par lietas gaitu.

·        Norvēģijā (Midhordland Tingrett rajona tiesā) – sagatavošanas sēdēs civillietās 80 % gadījumos tiek panākta vienošanās.

Atsauces skatīt apkopojuma 15. lpp. tekstā angļu valodā.

4.7. Pierādījumu iesniegšanai paredzētā laika ietvara ievērošana

Tiesas kavēšanās var notikt sakarā ar to, ka gan advokāti, gan puses un eksperti-liecinieki neievēro pierādījumu un ziņojumu iesniegšanai noteikto termiņu. „Liecinieku neierašanās tiesas sēdē, kas izraisa atkārtotu lietas atlikšanu”, ECT uzskata par vienu no „saprātīga laika” prasības pārkāpuma cēloņiem (CEPEJ (2006)15). Skaidra pamudinājumu un sankciju politika noteikto termiņu ievērošanas atbalstam var būt ļoti efektīva strīda izskatīšanas gaitas paātrināšanai.

Piemēri

Andorā (Augstākā apelācijas tiesa) – advokātiem ir jāiesniedz savi secinājumi ne vēlāk kā 15 dienu laikā.

Čehijā (Prāgas (Praha) 1. rajona tiesa) – tiesa uzliek naudas sodu ikvienam ekspertam, kurš neievēro noteiktās termiņa prasības.

Somijā (Turku administratīvā apgabaltiesa) – katru mēnesi no tiesu vadības sistēmas tiek iegūts lietu saraksts, kurās tiesas noteiktā laikā nav saņemti tiesu ekspertu ziņojumi, un tiek sūtīti atgādinājumi par nepieciešamību paātrināt izpildi.

Slovākijā (Bratislavas (Bratislava) rajona tiesa) – tiek noteikts konkrēts termiņš eksperta viedokļa iesniegšanai. Ja termiņš tiek pārkāpts, ekspertu var sodīt.

Atsauces skatīt apkopojuma 16. lpp. tekstā angļu valodā.

4.8. Rakstveida spriedumu standarts un lakonisks formāts (un šablonu izmantošana)

Tiesas rīkojumu vai spriedumu standarta forma un daži elastīgi ierobežojumi attiecībā uz lappušu skaitu var būt noderīgi, lai ievērotu laika ietvarus. Turklāt pieredze rāda, ka arī īsi spriedumi palīdz atklāt pamatproblēmas un tiesnešu apsvērumus.

Piemēri

Norvēģijā (Frostating Lagmannsrett apelācijas tiesa) – ir bijuši mēģinājumi saīsināt garus spriedumus. Standarta spriedums var būt 10-12 drukātas lappuses. Ja tas ir garāks par 14 lappusēm, tad tiek uzskatīts par pārāk garu. Pieredze rāda, ka saīsināšana spriedumus uzlabo: skaidrāk saskatāmas pamatproblēmas, sniegtie argumenti, tiesneša izdarītā secinājumu motivēšana. Sprieduma forma ir standartveida: rindkopa, kura norāda lietas juridisko problēmu, īss lietas pamatojuma novērtējums, procesa vēstures kopsavilkums, pušu argumenti un prasījums. Pēc tam tiesa piedāvā savu vērtējumu un viedokļa pamatojumu, un visbeidzot tiesas secinājumus.

Atsauces skatīt apkopojuma 16. lpp. tekstā angļu valodā.

4.9. Audio un video tehnoloģiju izmantošana tiesas procesos

Audio un video konference var ietaupīt laiku un naudu gan tiesām, gan pusēm. Tās var izmantot ne tika pirmstiesas uzklausīšanai, bet arī sarežģītās krimināllietās, lai garantētu liecinieku drošību vai lai izvairītos no personu pārvietošanas no cietuma.

Piemēri

Somijā (Rovaniemi apelācijas tiesa) – kad tiesa organizē tiesas sēdes, pusēm tiek nosūtīti detalizēti darba grafiki. Liecinieki tiek izsaukti noteiktā laikā un, ja tas ir iespējams, tiek uzklausīti pa tālruni.

Īrijā (Dublinas komerctiesa) – kavēšanās tiesas procesos ir pārvarēta, izmantojot tādus pasākumus kā pierādījumu iegūšana ar video sakariem. Video sakaru izmantošana ļauj lieciniekiem sniegt pierādījumus, un kopā ar noteikumiem par liecinieku liecību pieļaujamību šādi var izvairīties no nepieciešamības lieciniekam personīgi ierasties tiesā.

Itālijā – video tehnoloģijas īpaši plaši tiek izmantotas ar organizēto noziedzību saistītajos kriminālprocesos. Šādā veidā iespējams izvairīties no ieslodzīto pārvietošanas no cietuma uz tiesas ēkām, tādējādi samazinot izmaksas un lietas izskatīšanas laiku.

Atsauces skatīt apkopojuma 17. lpp. tekstā angļu valodā.

4.10. Informāciju tehnoloģiju un komunikāciju tehnoloģiju izmantošana lietu vadībā un pierādījumu iegūšanā

Informāciju un komunikāciju tehnoloģiju izmantošana var palielināt lietu izskatīšanas efektivitāti. Prakse rāda, kā pozitīvi rezultāti visupirms sasniedzami, automatizējot daudzreiz atkārtojošos uzdevumus. Procesu savlaicīgumu var uzlabot datu un informācijas apmaiņa starp tiesām un pusēm, lietojot internetu.

Piemēri

Austrijā (Lincas rajona tiesa) – ar elektronisko tiesu vides komunikāciju, ko izveidojusi Tieslietu ministrija, elektroniski ir iespējams iesniegt prasības pieteikumu, kā arī apmainīties ar datiem starp tiesām un pusēm.

Somijā (Turku rajona tiesa) – e-pakalpojumi civillietās un krimināllietās ļauj apmainīties ar informāciju un dokumentiem pusēm, kā arī kriminālās justīcijas ķēdē.

Apvienotā Karaliste – Anglija un Velsa – naudas prasības tiešsaistē ļauj pilsoņiem un uzņēmējiem iesniegt prasības par summu līdz pat 150000 eiro, izmantojot internetu.

Atsauces skatīt apkopojuma 17. lpp. tekstā angļu valodā.

5.      Izskatāmo lietu un darba slodzes politika

Izskatāmo lietu skaits un darba slodze mainās nepārtraukti, tādēļ tiesu institūcijām tie ir nepārtraukti jāuzrauga un jāplāno. Uzraudzība var balstīties uz datiem, kas iegūti ar automatizēto lietu vadības sistēmu, bet arī ar vienkāršo un tradicionālāko uz dokumentiem balstītu sistēmu. Izskatāmo lietu skaitu var plānot ar dažādiem līdzekļiem, kuru mērķis ir uzlabot tiesu produktivitāti vai samazināt tiesnešu un tiesas darbinieku darba slodzi. Lai paredzētu, tiktu galā ar un samazinātu darba slodzi, jānosaka reāli laika ietvari.

5.1.        Lietu daudzuma un tiesu darba kapacitātes prognozēšana un monitorings

Lietu daudzuma un darba slodzes prognozēšana un monitorings ir tiesas darba kapacitātes un atbilstošu resursu piešķiršanas pamatā. Šos uzdevumus var veikt ar dažādām mērīšanas metodēm, tādām kā lietu skaita novērtēšana, vēsturiskie dati, speciālie laika pētījumi utt.

Piemēri

Nīderlandē – tiek lietots Lamicie modelis, lai aprēķinātu tiesnešu un tiesas darbinieku darba slodzi attiecībā uz laiku, kāds nepieciešams lietu apstrādei. Tas balstās uz 48 lietu kategorijām civillietās, krimināllietās, administratīvajās lietās un nodokļu piedziņas procesos. Modelis ir izveidots un tiek regulāri izvērtēts, pateicoties laika vadības pētījumiem.

Spānijā (Barselonas 3. komerctiesa) Modulos de trabajo nosaka vidējo laiku, kāds tiesnesim būtu nepieciešams dažādu lietu kategoriju apstrādei. Tie pamatojas uz laika pētījumiem.

Atsauces skatīt apkopojuma 18. lpp. tekstā angļu valodā.

5.2.           Strīdu risināšanas alternatīvo metožu un agrīnās vienošanās noslēgšanas starp pusēm veicināšana

Dažādie alternatīvie strīdu risināšanas veidi var samazināt lietu daudzumu pirmās instances tiesās un izvairīties no tiesu pārslodzes. Eiropas Padomes Ministru Komiteja tās rekomendācijās 86/12 par pasākumiem pārmērīgā tiesu darba apjoma novēršanai un samazināšanai un 2001/9 par alternatīvām strīdu risināšanai starp iestādi un privātpersonu atbalsta dažādas strīdu risināšanas formas ārpus tiesas. Cita rekomendācija (98/1 par mediāciju ģimenes lietās, 99/19 par mediāciju krimināllietās, 2002/10 par mediāciju civillietās) atbalsta mediāciju ģimenes lietās bērnu interesēs, un krimināllietās, lai paplašinātu cietušo tiesības kriminālprocesā.

Piemēri

Slovēnijā – (Nova Goricas rajona tiesa) tiesa civillietām ir izveidojusi speciālu strīdu risināšanas alternatīvu programmu. Tās mērķis ir strīdu risināšana bez tiesas. Ja abas puses tam piekrīt, tiesa garantē ieplānot pirmo mediācijas sēdi 90 dienu laikā. Process ir bezmaksas. Īpaši apmācītu mediatoru uzdevums ir palīdzēt pusēm panākt vienošanos strīdā, izmantojot pārrunas.

Horvātijā (Varaždinas (Varaždin) municipālā tiesa) – tiesa piedalījās projektā ar nosaukumu „Tiesnešu efektivitāte Horvātijas Republikā”. Projekta laikā tika noskaidrots, ka efektivitāti var uzlabot ar dažādiem pasākumiem, tostarp panākt to lietu skaita pieaugumu, kurās puses panāk vienošanos. Projekta rezultāti bija pozitīvi – izskatīto lietu skaits pieauga par 40 %.

Vienošanās panākšanai agrīnā stadijā ir milzīga ietekme uz tiesas darba slodzi, līdz ar to tiesām paplašinās iespēja strādāt atbilstoši laika ietvariem. Eiropas Tiesnešu konsultatīvā padome (CCJE) nesen ir uzsvērusi šīs prakses nozīmi. Tā atzina agrīnās strīdu risināšanas nepieciešamību un tiesnešu „īpaši aktīvo un novatorisko” lomu. Eiropas tiesu sistēmu novērtējums (2006. gada izdevums) parāda, ka Eiropas Padomes 21 dalībvalsts ir pieņēmusi šo procesa veidu.

Piemēri

Nīderlandē – ir izveidotas mediācijas programmas, lai sekmētu mediācijas izmantošanu pirms lietu izskatīšanas (civillietās, ģimenes lietās un nodokļu lietās) un procesa laikā, ko veic profesionāli mediatori.

Norvēģijā (Midhodland rajona tiesa) – Norvēģijas tiesas mediācijas programmas mērķis ir panākt vienošanos, ko strīdā iesaistītās puses var pieņemt pirms tiek uzsākts galvenais tiesas process tiesā. Tiesas mediators, kas bieži ir tiesnesis, palīdz pusēm panākt vienošanos. Tiesas mediācija dod pozitīvus rezultātus 70 – 80 % lietās. Ja puses nespēj panākt vienošanos, lieta tiek nodota citam tiesnesim turpmākām darbībām. Tā kā tiesas mediācijā obligāta prasība ir konfidencialitātes ievērošana, tiesnesis, kas pārņem lietu, nezina iepriekšējās mediācijas detaļas. Tiesa, kas piedalās šajā projektā, ir konstatējusi daudzas priekšrocības, piemēram: lietu ātrāka nozīmēšana un īsāks katrai lietai nepieciešamais laiks. Tas ir gan tāpēc, ka nav nepieciešamas laikietilpīgās pamata tiesas sēdes, un tāpēc, ka tiesnešiem nav jāraksta spriedums lietā.

Atsauces skatīt apkopojuma 19. lpp. tekstā angļu valodā.

5.3. Filtrēšanas un novirzīšanas līdzekļi tiesās iesniegto lietu skaita ierobežošanai

Ir jāpiemēro filtrēšanas un novirzīšanas noteikumi bez jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Rekomendācija (95)5 par pārsūdzēšanas sistēmu un procedūru civillietās un komerclietās norāda uz vairākiem kritērijiem un metodēm to lietu filtrēšanai, kuras tiks izskatītas otrās instances tiesās, ar mērķi samazināt to darba slodzi.

Piemērs

Norvēģijā (Frostating Langmannsrett apelācijas tiesa) – šī tiesa filtrē mazāk nozīmīgās lietas, izmantojot iepriekšēju izskatīšanas procesu trīs tiesnešu sastāvā. Ja divi tiesneši piekrīt, ka ir skaidrs, ka apelācija nebūs sekmīga, tad viņi var noraidīt nosūtīšanu izskatīšanai apelācijā. Tā rezultātā rajona tiesas spriedums ir galīgs. Lai būtu noteikta efektīva procedūra, trīs tiesnešu grupa vienmēr ir gatava izskatīt apelācijas sūdzības, līdzko tās ienāk. Vairums lietu šā iemesla dēļ iespējams izskatīt divās vai trijās dienās.

Atsauces skatīt apkopojuma 19. lpp. tekstā angļu valodā.

 

5.4. Atteikšanās no kriminālvajāšanas ieviešana un attīstīšana

Princips, kas ļauj attiekties no kriminālvajāšanas, kā arī „paziņojums par kriminālvajāšanas uzsākšanu vai soda nauda”, „policijas brīdinājumi” (t.i., ASBO„rīkojums saistībā ar antisociālu uzvedību”) var būt efektīvs līdzeklis, lai izvairītos no lietu uzkrāšanās, nekaitējot noziedzības kontrolei. Rekomendācija (87) 18 iesaka novērst kavēšanos krimināllietās ar dažādiem līdzekļiem, tostarp skaidru prioritāšu noteikšanu, realizējot politiku attiecībā uz noziedzību. Šajā kontekstā „atteikšanās no tiesvedības princips” ir jāīsteno visur, „kur vien to atļauj valstu vēsturiskā attīstība un konstitūcija”. Pretējā gadījumā rekomendācija iesaka veikt citus pasākumus ar tādu pašu mērķi.

Piemērs

Vācijā – valstī vairāk kā puse no visām pirmstiesas izmeklēšanas procedūrām pret zināmiem aizdomās turētajiem tiek izbeigtas, arī pateicoties tam, ka tiek piemērots princips par atteikšanos no kriminālvajāšanas. Šādā veidā prokuroriem ir izdevies “mazināt augošo noziedzības līmeni, gandrīz dubultojot to gadījumu skaitu, kad notiek attiekšanās no kriminālvajāšanas.” Tā rezultātā parastais tiesas process ir kļuvis par izņēmumu [...] un 50 procentu visu sodīto personu ir sodītas ārpus formālā tiesas procesa, izbeidzot tiesvedību ar vai bez nosacījumiem.

Atsauces skatīt apkopojuma 20. lpp. tekstā angļu valodā.

 

5.5. Viena tiesneša izmantošanas palielināšana koleģiāla sastāva vietā

„Krimināltiesu koleģiālās struktūras” un „vairāku tiesnešu sastāva sistemātiska izmantošana pirmajā instancē” ir izraisījusi Konvencijas saprātīgā laika prasības pārkāpumu [CEPEJ (2006) 15) 35. 40). Lai paaugstinātu tiesas kapacitāti, ir jāapsver iespēja izmantot vienu tiesnesi vairāku tiesnešu sastāva vietā. Šīm izmaiņām ir jāseko tiesas resursu – tiesas sēžu zāļu un personāla, reorganizācijai.

Piemērs

Itālijā – 1999. gadā notikušā tiesu unificēšanas projekta ietvaros likumdevējs paplašināja viena tiesneša jurisdikciju civillietās (samazinot vienu no triju tiesnešu paneļiem). Tā rezultātā vispārējā tiesu instancē lietas izskata viena tiesneša sastāvā ar dažiem izņēmumiem lietās, kurās likums joprojām prasa triju tiesnešu sastāvu.

Atsauces skatīt apkopojuma 20. lpp. tekstā angļu valodā.

5.6. Elastīga lietu sadales sistēma

Lietu sadales sistēma ir viens no galvenajiem lietu vadības jautājumiem un, tas ietekmē tiesas procesa ilgumu. Lietu sadales elastīgas sistēmas izveidošana palīdzēs labāk adaptēt sagaidāmās izmaiņas tiesā izskatāmajās lietās. Šajā sakarā var izmantot tiesnešu „darba grupas” vai „īslaicīgo sastāvu”. Arī tajās valstīs, kur lietu nodošana vienam tiesnesim ir balstīta uz likumā noteikto (the principle of natural judge), iespējams zināms elastīgums, lai tiktu galā ar negaidītām izmaiņām ienākošo lietu plūsmā vai milzīgu neizskatīto lietu atlikumu. Turklāt ir iespējams padarīt elastīgākus teritoriālās jurisdikcijas noteikumus, kā arī objektu un nozīmīguma kritēriju, lai panāktu efektīgāku lietu sadali un tiktu galā ar neparedzētām izmaiņām ienākošo lietu plūsmā. Elastīgums var arī palīdzēt izvairīties no nepamatotas kavēšanās tiesnešu pārcelšanas gadījumā (CEPEJ (2006)15, p.30).

Piemēri

Francijā – tiesnesi, parasti nākamo aiz tiesas priekšsēdētāja (lielākā vairumā gadījumu tas ir kāds no tiesas nodaļas vadītājiem), vai apelācijas tiesas ģenerālprokuroru var aicināt uz laiku aizvietot kolēģus slimības, maternitātes atvaļinājuma, ikgadējā atvaļinājuma gadījumā, mācību laikā, kā arī situācijā, kad jāstiprina personāla kapacitāte tiesā, lai nodrošinātu lietu izskatīšanu saprātīgā laikā (Tiesnešu statūtu 3-1 pants). Līdzīgs risinājums paredzēts arī attiecībā uz tiesas personālu.

Apvienotā Karaliste – Anglija un Velsa – tiesnešu iecelšana Augstākajā tiesā nozīmē to, ka viņi kopumā ir vispusīgi izglītoti. Taču pašas tiesas iekšienē ir nodaļas un sekcijas, kas prasa noteiktu kvalifikāciju, piemēram, komerciālo noziegumu izskatīšanā un ģimenes lietu izskatīšanā. Tiek veidoti saraksti, kuros norādīta tiesnešu specializācija dažādās jomās. Tā kā tiesnešu kvalifikācija ir novērtēta un noteikta, viņus apstiprinot amatā, tiesneši turpmākās apmācības laikā var iegūt jaunu kvalifikāciju un tikt iekļauti attiecīgos sarakstos.

Nīderlandē – Tiesnešu īslaicīgais sastāvs Nīderlandē tika izveidots, lai atvieglotu pārslogoto rajona tiesu darbu. Tā ir maza, centralizēta tiesnešu un tiesas personāla vienība, kas palīdz tiesai samazināt vēl neizskatīto lietu skaitu.

Zviedrijā (Hudinges rajona tiesa) – Tiesa ir iedalīta vienībās pa 2 – 3 tienešiem katrā. Katras vienības ietvaros tiesneši dala savā starpā darba slodzi tā, lai viens tiesnesis koncentrētos uz lielu civillietu, kamēr pārējie izskata vairākas, bet vienkāršas lietas.

Atsauces skatīt apkopojuma 21. lpp. tekstā angļu valodā.

5.7. Tiesas darbinieku pienākumu loka paplašināšana

Tiesas darbinieku pienākumos var būt strīdu izšķiršana bez tiesneša iejaukšanās vai tiesnesim veicot ierobežotu uzraudzību. Šo lietu kategorijai var tikt noteikts īpašs laika ietvars. Rechtspfleger var veikt dažādus uzdevumus noteiktās civillietās un krimināllietās. Šāda kārtība ir noteikta Eiropas Padomes 16 valstīs.

Piemēri

Austrijā (Lincas rajona tiesa) – tiesas darbinieki (Rechtspfleger) darbojas dažādās jomās, tādās kā mantošanas lietas, maksātnespējas lietas un zemes grāmata.

Azerbaidžāna (Vietējā ekonomikas tiesa) – Rechtspfleger veic speciālus uzdevumus noteiktās tiesību jomās, tādās kā mantošanas tiesības, maksātnespēja un zemes grāmata.

Atsauces skatīt apkopojuma 21. lpp. tekstā angļu valodā.

5.8. Ārpustiesas spriešanas pienākumu sašaurināšana tiesnešiem un tiesai

Tiesu pamata pienākums ir strīdu izšķiršana, tiesas spriešana. Jebkuru citu darbību, kas neattiecas uz tiesas spriešanu, labāk nodot citām aģentūrām. Tiesnešiem jāizvairās no citas darbības ārpus tiesas, jo tas var apšaubīt objektivitāti un organizatorisko darbu. Laiks, ko tiesneši patiesībā veltīta „citām” darbībām, var tikt uzskatīts par vienu no „nepamatotas kavēšanās” iemesliem (CEPEJ (2006)15, 32. punkts).

Piemēri

Dānijā – publiskie ziņojumi par otro darbu 2001. gadā norāda, ka tiesneši vidēji saņem papildus ienākumus no 11000 eiro līdz 88000 eiro gadā (atkarībā no tiesas), kas pārsvarā tiek nopelnīti no arbitrāžas privāta pakalpojuma sniegšanas. Tiek izteiktas bažas par to, vai šādi tiesneši netiek atrauti no savu tiešo pienākumu pildīšanas tiesā (šos apgalvojumus noraida tiesu priekšsēdētāji) un vai tas nav pretrunā ar tiesnešu objektivitāti. Attiecīgi 2001. gada novembrī Tiesas priekšsēdētāju padome pieprasīja šīs prakses atsevišķus ierobežojumus.

Horvātijā – neapstrīdamu testamentu apstiprināšanas lietas (mantojumu lietas) tika izņemtas no tiesu kompetences un nodotas notāriem. Atsevišķu nolēmumu izpilde tika izņemta no tiesnešu pienākumiem, nolūkā pārskatīt tiesnešu lomu šajā laukā un apsvērt pašreizējo tiesas darbību izpildes lietās nodošanu kā ārpakalpojumu profesionāliem tiesu izpildītājiem. Daļa no šīm darbībām, ko iepriekš veica Zemesgrāmatu tiesneši (t.i., izrakstu izsniegšana no zemesgrāmatām), ir nodota kvalificētiem reģistratoriem/Rechtspfleger.

Francijā – atbilstoši 2003. gada 2. jūlija likuma normām attiecībā uz likuma vienkāršošanu un 2006. gada 7. jūnija dekrētam valdība atcēlusi un reorganizējusi vairākas administratīvās komisijas un no dažām  atsaukusi tiesnešus.

Ungārijā – tiesu reformu rezultātā tiesnešiem ir aizliegts iesaistīties citā (apmaksātā) profesionālās darbības jomā (piemēram, būt arbitram). Tas ir noteikts saskaņā ar 1997. gada likumu LXII.

Nīderlandē – tiesnešiem ir jānorāda ārpustiesas profesionālā darbība publiskajā reģistrā (www.rechtspraak.nl).

I PIELIKUMS

Terminu skaidrojums

Šis terminu skaidrojumam ir līdzeklis Apkopojumā lietoto terminu vienādai izpratnei. Termiņu skaidrojumā, cik vien iespējams, tiek lietotas definīcijas, ko jau ir izmantojusi CEPEJ savā Ziņojumā „Eiropas tiesu sistēmas – 2006. gada izdevums”.

Backlog (lietu atlikums) – lietu daudzums, kurās ir pārkāpts „atļautais ilgums” (sk. arī Eiropas tiesu sistēmas – 2006. gada izdevums 75. lappusi). Šo terminu bieži izmanto kā sinonīmu terminam kavēšanās, un tas var būt diezgan neskaidrs. Laika ietvara noteikšana ļauj noteikt termina „backlog” visprecīzāko definīciju, proti, kā to lietu skaits vai procents, kuras nav izskatītas noteiktajā laika ietvarā vai noteiktā laika standartā.

Caseload (lietu daudzums) – lietu skaits, kuras tiesai jāizskata noteiktā laika periodā. Tas tiek izteikts ar atlikumā esošo lietu skaitu un noteiktā periodā ienākušām lietām.

Court (tiesa) – likumā noteiktā institūcija, kura izveidota konkrētu lietu kategoriju izskatīšanai noteiktā administratīvajā struktūrā, kurā ir viens vai vairāki pastāvīgi vai pagaidu tiesneši (sk., Eiropas tiesu sistēmas 204. lpp.).

Judge (tiesnesis) – neatkarīga un objektīva persona, kas izskata lietas tiesā saskaņā ar likumu un ievēro noteiktās procesuālās normas jebkurā jautājumā viņa/viņas jurisdikcijā.

Lawyer (advokāts) – persona, kas ir kvalificēta un apstiprināta saskaņā ar nacionālo likumu, lai uzstātos tiesā un darbotos sava klienta interesēs, iesaistīta likuma piemērošanā, uzstātos tiesā vai sniegtu padomus un pārstāvētu savus klientus lietās tiesā (Rekomendācija R (2002) 21).

Mediation (mediācija) – strīdu risināšanas process, kurā puses vienojas par strīdus jautājumiem, lai panāktu vienošanos, piedaloties vienam vai vairākiem mediatoriem (Rekomendācija R (2002) 10).

Pending cases (neizskatītās lietas) – lietu skaits, kuras tiesa noteiktā laika periodā vēl nav izskatījusi. To var izteikt skaitļos (t.i., uz 1. janvāri vēl neizskatītas lietas) vai procentos (t.i., vairāk kā trīs gadus neizskatītas lietas procentos).Policy (politika) – noteiktas organizācijas pieņemts vai piedāvāts darbības virziens vai princips; darbības virziens vai bezdarbība, ko izvēlējusies iestāde, lai rastu risinājumu problēmai vai savstarpēji saistītu problēmu kopumam.

Practice (prakse)– praktiska darbība, ko veic attiecīgas personas.

Public prosecutor (valsts prokurors) – amatpersona, kura sabiedrības labā un sabiedrības interesēs nodrošina likuma piemērošanu, kad tā pārkāpums paredz kriminālsodu, ievērojot gan personas tiesības, gan kriminālprocesu nepieciešamo efektivitāti (Rekomendācija R(2000)19).

Timeframe (laika ietvars) – laika periods, kurā notiek vai ir jānotiek darbībai. Timeframe ir mērķis, ko izmanto kā iekšējās organizācijas līdzekli, lai ievērotu tiesas procesu savlaicīgumu/izskatīšanu laikā.

Time limit (termiņš) – noteikts laiks, kurā kaut kas ir jāizdara. Tiesas procesos šis termins norāda galvenokārt uz ierobežojumu, ko noteicis procesuālais likums. Šie ierobežojumi ir obligāti un noteiktos procesos ar sekām (t.i., aizliegums iesniegt pierādījumus pēc noteiktā laika) vai vienkārši brīdinājums bez sekām (kā tiesnesim ir jāraksta spriedums nedēļas laikā pēc nolēmuma, bet nekas nenotiek, ja noteikums netiek izpildīts). Pretēji time limit, laika ietvars nedrīkst būt noteiktas procesuālajos likumos. Tas ir tikai iekšēji organizatorisks mērķis ar sekām šajā līmenī.

Time standard (standarta laiks) – laiks, kurš nepieciešams uzdevuma veikšanai. Laiks, kurš atļauj veikt uzdevumu standarta vērtību sistēmā. Tas var tikt izteikts kā atļautais standarta laiks, vai pārmaiņus, kad izteikts standarta stundās, kā sasniegtais rezultāts. No organizatoriskā viedokļa laika standarts ir visstingrākais un vērsts uz atsevišķām darbībām atšķirībā no laika ietvara. Tomēr anglosakšu literatūrā šo terminu lieto tādā pašā nozīmē kā laika ietvars. Tādēļ time standard un timeframe ir iespējams izmantot kā sinonīmus.

Workload (darba apjoms) – to var definēt kā visu tiesas veikto darbu, kamēr caseload attiecas vienīgi uz lietu skaitu, kuras tiesa izskata.

II PIELIKUMS:

EIROPAS PADOMES REKOMENDĀCIJAS ATTIECĪBĀ UZ TIESAS PROCESU TERMIŅU UN SAVLAICĪGUMU

Eiropas Padomes rekomendācijas attiecībā uz tiesu sistēmas darbības uzlabošanu piedāvā plašu padomu apkopojumu lietu izskatīšanas savlaicīguma nodrošināšanai, apkopojumā arī atsaucoties uz konkrētām rekomendācijām.

Šis pielikums apkopo pētījuma rezultātus. CEPEJ mājas lapā (http://www.coe. int/t/dg1/legalcooperation/cepej) pieejamās rekomendācijas var iedalīt četrās grupās, un tās attiecas uz:

1) civilprocesuālajiem jautājumiem,

2) kriminālprocesuālajiem jautājumiem,

3) pārmērīga tiesu darba apjoma novēršanas jautājumiem,

4) jauno tehnoloģiju izmantošanu.

Šis dokuments neaizvieto rekomendāciju oriģinālos tekstus, bet piedāvā rekomendāciju īsu izklāstu, kas var būt noderīgs šā apkopojuma kontekstā.

1. Civilprocesuālie jautājumi

Eiropas Padomes rekomendācijas, kas attiecas uz civilprocesu, veltītas galvenokārt „jauniem” principiem civilprocesā tiesu darba uzlabošanai (Rec. R(84)5). Citi pasākumi, kas attiecas uz darba apjoma samazināšanu (Rec. R 86(12) un apelācijas sistēmas uzlabošanu (Rec. R(95)5, tiks aplūkoti nodaļā, kas attiecas uz tiesu darba apjoma samazināšanu.

Rekomendācija R 84(5) par civilprocesa principiem tiesas spriešanas uzlabošanai

Šī rekomendācija nosaka kritērijus tiesas spriešanas uzlabošanai, izmantojot elastīgākus un ātrākus tiesas procesus, nosaka nepieciešamību grozīt tos noteikumos, ar kuriem iespējams manipulēt vai kurus var ļaunprātīgi izmantot, tādējādi panākot kavēšanos, un nosaka nepieciešamību palielināt tiesu lomu procesa vadīšanā. Galvenā uzmanība tiek veltīta procesiem, ko puses izmanto nepamatoti, un citiem novilcināšanas gadījumiem, ko izraisa liecinieki vai eksperti. Ir trīs risinājumi. No vienas puses, to mērķis ir atturēt advokātus, puses un lieciniekus ļaunprātīgi izmantot procesus, par to nosakot sankcijas. No otras puses, tie ierosina vēl intensīvāk izmantot „modernās tehnoloģijas” pierādījumu iegūšanā. Papildus tam tiesnešiem un tiesām ir jābūt aktīvākai lomai lietu vadīšanā.

Rekomendācijā ir vairākas procesuālas vadlīnijas, tostarp:

·        tipiska procesa noteikšana, kam vajadzētu sastāvēt no „ne vairāk kā divām tiesas sēdēm. Pirmā no tām varētu būt lietas izskatīšana ar sagatavošanās raksturu, un otrajā notiktu pierādījumu izskatīšana, argumentu uzklausīšana un, ja iespējams, sprieduma pieņemšana.”;

·        nepieciešamība piemērot sankcijas:

-         pusēm, kas „neveic procesuālo darbību likuma vai tiesas noteiktajā termiņā”;

-         lieciniekiem, „gadījumā, ja šādi liecinieki neierodas tiesā bez attaisnojoša iemesla”;

-         „tiesas nozīmētiem ekspertiem, kas neiesniedz vai laikā nesniedz savu atzinumu bez attaisnojoša iemesla”.

·        nepieciešamība tiesām piešķirt tiesības uzņemties aktīvu lomu, lai nodrošinātu ātru lietas izskatīšanu. Šīs tiesības varētu būt:

-         „tiesības izlemt, vai tiks izmantots saīsināts process”, un uzlikt naudas sodu „pusei, kas uzsākusi acīmredzami nepamatotu procesu”;

-         tiesības sodīt pusi, kas „procesā neievēro taisnīguma pienākumu un ļaunprātīgi izmanto kādu procesuālo darbību, lai acīmredzami novilcinātu tiesas procesu”.

·        tiesai arī ir „jāuzņemas aktīva loma, lai nodrošinātu ātru procesa gaitu”, tai jābūt tiesībām „pieprasīt no pusēm nepieciešamos paskaidrojumus, pieprasīt no pusēm ierasties personīgi, izvirzīt tiesību jautājumus, pieprasīt pierādījumus [...], kontrolēt pierādījumus vākšanu, noraidīt tādus lieciniekus, kuru iespējamā liecība neattiektos uz izskatāmo lietu [...]; vai, kad to skaits būtu pārmērīgs.”

·        citi šajā rekomendācijā aplūkotie jautājumi ir noteikumi par pierādījumu pieļaujamību, ieteikums rakstīt pēc iespējas kodolīgākus spriedumus un pierādījumu iegūšanai izmantot modernās tehnoloģijas.

Kriminālprocesuālie jautājumi

Vērtējot kriminālprocesuālos jautājumus, Eiropas Padomes rekomendācijas iesaka izmantot vienkāršotos procesus un lielāku lemšanas brīvību attiecībā uz atteikšanos no tiesvedības (Rec. (87)18 par dalībvalstu kriminālās justīcijas vienkāršošanu). Cits kriminālās justīcijas vadības uzlabošanas veids ir mērķu noteikšana, kriminālajā tiesvedībā iesaistīto iestāžu labāka koordinēšana un moderno tehnoloģiju izmantošana (Rec. (95)12 par kriminālās justīcijas vadīšanu).

Rekomendācija R (87) 18 par valstu kriminālās justīcijas vienkāršošanu

Šī rekomendācija iesaka cīnīties ar kavēšanos krimināllietu izskatīšanā, galvenokārt skaidri nosakot prioritātes noziedzības apkarošanas politikas īstenošanā. „Atteikšanās no tiesvedības princips ir jāīsteno vai tā pielietošana ir jāpaplašina visur, kur vien to atļauj valstu vēsturiskā attīstība un konstitūcija, pretējā gadījumā ir jāveic citi pasākumi ar tādu pašu nolūku”.

„Valstīm, kuras, ievērojot savu vēsturisko attīstību un konstitūciju, piemēro obligātās tiesvedības principu, vajadzētu ieviest vai paplašināt tādu līdzekļu piemērošanu, kuri, kaut arī atšķiras no atteikšanās no tiesvedības principa, tomēr ir ar tādu pašu nolūku.” Rekomendācija iesaka palielināt „to lietu skaitu, kurās tiesvedības ierosināšanai ir nepieciešama noteiktu nosacījumu iestāšanās”, un „paredzēt tiesneša tiesības nosacīti apturēt tiesvedību vai arī to izbeigt attiecībā uz tādām pašām lietām un saskaņā ar tādu pašu procedūru, kādu pielieto to valstu tiesvedības iestādes, kur darbojas atteikšanās no tiesvedības princips.”

Citi priekšlikumi attiecas uz „nodarījumu dekriminalizāciju, īpaši masveida rakstura pārkāpumiem ceļu satiksmē, nodokļu un muitas tiesību jomā, ar noteikumu, ka šādi nodarījumi ir maznozīmīgi”, un šādiem gadījumiem „vajadzētu izmantot saīsināto procesu vai rakstveida procesu, pirmkārt, neiesaistot lietas izskatīšanā tiesnesi.” Jebkurā gadījumā „šādai procedūrai nevajadzētu aizskart aizdomās turētā tiesības izskatīt tā lietu tiesu iestādēs”.

Ārpustiesas izlīgums, vienkāršotais process maznozīmīgu nodarījumu lietās un parastā tiesas procesa vienkāršošana visās tā stadijās ir citi pasākumi, kas būtu jāapsver. Katram no šo darbību virzieniem ir iezīmētas noteiktas vadlīnijas. Šajā sakarā rekomendācija ir vērsta uz izmaiņām kriminālajā tiesvedībā, galvenokārt pievēršoties parastajam tiesas procesam. Tā neaptver ne vadības tehniku, kā tas ir rekomendācijā Rec. (95)12 par kriminālās justīcijas vadīšanu, ne arī laika ietvaru. Tomēr daudzi norādītie ieteikumi vēl joprojām ir piemērojami un izmantojami lietu savlaicīgas izskatīšanas uzlabošanai.

Rekomendācija R (95) 12 par kriminālās justīcijas vadīšanu

Šīs rekomendācijas mērķis ir norādīt uz vadības principu, stratēģijas un tehnikas izmantošanu kriminālās tiesvedības darbības uzlabošanai. Svarīgākajiem punktiem ir divējāda daba. Pirmkārt, visām kriminālprocesā ieinteresētajām institūcijām ir jānosaka mērķi to darba apjoma, finanšu, infrastruktūras, cilvēkresursu un komunikācijas vadīšanai. Otrkārt, stingra koordinācija kriminālprocesā ieinteresēto institūciju sistēmas iekšienē, sākot ar kopēju un saskaņotu mērķu noteikšanu. Šī rekomendācija norāda uz jaunu izpratni. Kriminālās tiesvedības sistēmas rezultāts ir atkarīgs no atsevišķu neatkarīgu institūciju savstarpējās sadarbības, ko var ietekmēt vadīšanas tehnika. Tā pasvītro atšķirības no citām rekomendācijām, kuras galvenokārt ir veltītas procesuālajām normām.

Rekomendācija galveno uzmanību velta vadības mērķiem un līdzekļiem, kas ir pilnveidojami šo mērķu sasniegšanai. Tā iesaka uzlabot procedūras, lai vadītu darba apjomu, novērtētu kriminālprocesā ieinteresēto institūciju darbību, izvērtētu to produktivitāti un efektivitāti. Iekšējo vai ārējo konsultantu dienestu izmantošana varētu atvieglot šo funkciju pildīšanu.

„Vajadzētu radīt regulāras un pastāvīgas uzraudzības mehānismu, kura uzdevums būtu novērtēt kriminālprocesā iesaistīto iestāžu darbību.” Rekomendācija iesaka izskatīt lietas „atšķirīgā” veidā: „būtu jādefinē kritēriji efektīvai darba apjoma vadīšanai un pareizai darbībai ar dažādu kategoriju lietām. Tos vajadzētu izstrādāt sadarbībā ar tiesnešiem un citiem iesaistītajiem darbiniekiem. Būtu jāsniedz nepieciešamais atbalsts, lai iestādes varētu izpildīt šos standartus.” Šajos standartos vajadzētu iekļaut izskatīšanas laiku un līdz ar to laika ietvaru.

Rekomendācijā uzsvērts tas, ka „tiesnešus un prokurorus vajadzētu atbrīvot no pienākumiem, kurus varētu izpildīt citas personas”, kā arī uzsvērta nepieciešamība izveidot vadības infrastruktūru, kura varētu veikt ilglaicīgu plānošanu un palīdzēt labāk izmantot resursus.

Cilvēkresursu, informācijas un komunikācijas vadīšana ir divi rekomendācijā aplūkotie jautājumi, kas varētu attiekties uz atbilstošu laika ietvaru vadību. Visbeidzot, tā ieteic: „Vadības principu, stratēģiju un tehnikas ieviešanā būtu jāņem vērā tiesiskās vides īpašā kultūra un apstākļi, un galvenokārt vajadzētu izmantot pārliecināšanu, nevis uzspiešanu.”

3. Darba slodzes samazināšana

Rekomendāciju trešā grupa aplūko tiesas darba slodzes dažādus kontroles (samazināšanas) līdzekļus un stratēģiju.

Rekomendācija R (86)12 par pasākumiem pārmērīgā tiesu darba apjoma novēršanai un samazināšanai iepazīstina ar pasākumiem tiesas darba slodzes novēršanai un samazināšanai, un izmantojamām stratēģijām tiesas procesu tempa paātrināšanai. Rekomendācija R (95)5 par pārsūdzēšanas sistēmu un procedūru ieviešanu un to darbības uzlabošanu civilajās un komerciālajās lietās piedāvā filtrus un līdzekļus apelācijas instances tiesas darba slodzes samazināšanai.

Visjaunākā rekomendācija šajā jautājumā (Rec. (2001)9 par alternatīviem strīdu risināšanas mehānismiem strīdos starp iestādi un privātpersonu aplūko alternatīvos strīdu risināšanas mehānismus strīdos starp valsti un privātpersonām, kas speciāli pielāgota administratīvo procesu vajadzībām.

Cita rekomendācija piedāvā attīstīt mediācijas programmas ģimenes lietās (Rekomendācija R(98)1 par mediāciju ģimenes lietās), kā arī krimināllietās (rekomendācija R(99)19 par mediāciju krimināllietās) un civillietās (rekomendācija R (2002)10 par mediāciju civillietās).

 

Rekomendācija Rec. (86) 12) par pasākumiem tiesu darba pārmērīgā apjoma novēršanai un samazināšanai

Šī rekomendācija aplūko pārmērīgas darba slodzes problēmu saskaņā ar pieaugošo tiesā iesniegto lietu skaitu.

Konkrēti, tā iesaka „kur vien tas iespējams, veicināt strīdu miermīlīgu izšķiršanu vai nu ārpus tiesu sistēmas vai pirms tiesas procesa, vai tiesas procesa laikā”. Tā iesaka tādus līdzekļus kā „samierināšanās procedūras strīdu izšķiršanai pirms vai kā citādi ārpus tiesas procesa” un „uzticēt tiesnesim [...] pienākumu censties panākt miermīlīgu strīdu izšķiršanu visos piemērotajos jautājumos jebkuras piemērotas juridiskā procesa stadijas sākumā”. Šajā procesā ir jāiesaista arī advokāti. Samierināšanās panākšanai ir jākļūst par ētisku pienākumu.

Otrā stratēģija, kā panākt darba slodzes samazināšanu, ir „izveidot institūcijas, kas ārpus tiesu sistēmas būtu pieejamas pusēm, lai atrisinātu strīdus par nelieliem prasījumiem un dažās noteiktās tiesību jomās”, „padarot šķīrējtiesu, kā tiesas procesa aizstājēju, vieglāk pieejamu un efektīvāku”.

Trešā stratēģija iesaka „nepalielināt, bet gan pakāpeniski samazināt ar tiesas darbību nesaistīto uzdevumu skaitu, kas uzticēts tiesnešiem, nododot šādus uzdevumus citām personām vai institūcijām”. Un „vispārēji ieviest lietas vienpersonisku izskatīšanu pirmajā instancē visās piemērotajās lietā”.

Rekomendācija Rec. (95) 5 par pārsūdzēšanas sistēmu un procedūru ieviešanu un to darbības uzlabošanu civillietās un komerciālajās lietās

Šī rekomendācija atkāpjas no atziņas, ka principā ir iespējams, ka ne katrs zemākās instances tiesas („pirmās tiesas”) nolēmums ir pakļaujams augstākas instances tiesas („otrās tiesas”) kontrolei, un ir iespējami izņēmumi no šā principa.

Attiecīgi rekomendācijā norādīti kritēriji lietu filtrācijai izskatīšanai otrajā tiesā. Izņēmumiem ir jābūt noteiktiem likumā, un tiem jāatbilst justīcijas vispārīgiem principiem.

Noteiktu kategoriju lietas, piemēram, nelielu prasījumu lietas, varētu izslēgt no to lietu skaita, kurās nolēmumu varētu pārsūdzēt. Citi līdzekļi varētu būt „pārsūdzēšanas tiesību atlikšana noteiktās saistītajās lietās līdz galvenajai pārsūdzībai materiālajā lietā” un „noteikta termiņa noteikšana pārsūdzēšanas tiesību realizēšanai”.

Vēl viena rekomendācijā ieteiktā stratēģija ir „novērst pārsūdzēšanas sistēmas jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu” ar tādiem pasākumiem kā „agrīnajā stadijā pieprasīt no sūdzības iesniedzējiem sniegt pamatojumu to iesniegtajām sūdzībām un norādīt tiem vēlamo tiesībaizsardzības līdzekli” vai „atļaut otrās instances tiesai saskaņā ar vienkāršotu procesu, piemēram, [...] noraidīt jebkuru sūdzību, kas otrās instances tiesai liekas nepamatota vai nesaprātīga. Šajos gadījumos var paredzēt sankciju piemērošanu tad, ja puses vainas dēļ ir notikusi nevajadzīga novilcināšana”.

Tiek arī ieteikta virkne pasākumu, kas uzlabo apelācijas procesa efektivitāti, tostarp iespēja samazināt tiesnešu skaitu (no kolēģijas uz vienu tiesnesi), kas varētu izskatīt noteiktas lietas, tādas kā „pieteikumus izsniegt atļauju pārsūdzībai, procesuālus pieteikumus, mazāk svarīgas lietas, ģimenes lietas, steidzamas lietas, ja puses to lūdz, un, ja lieta ir acīmredzami nepamatota.”

Rekomendācija arī iesaka trīs pasākumus, kas attiecas uz laika ietvaru jautājumu: termiņu ievērošana, tiesneša aktīva loma lietu vadīšanā un ieinteresēto pušu iesaistīšana. Rekomendācija iesaka:

·        “pieprasīt striktu termiņa ievērošanu […] un noteikt sankcijas par termiņa neievērošanu, piemēram, naudas sodu, sūdzības neizskatīšanu vai tā jautājuma neizskatīšanu, uz kuru attiecas termiņa ierobežojums”;

·        “piešķirt otrās instances tiesai aktīvāku lomu gan pirms, gan lietas izskatīšanas laikā, lai regulētu procesa virzību, piemēram, veicot sagatavošanās ziņu ievākšanu vai veicot strīdu atrisināšanu”;

·        “uzlabot kontaktus starp tiesu un advokātiem, un citām tiesvedībā iesaistītajām personām, piemēram, organizējot seminārus, kuros piedalītos otrās instances tiesas un advokātu kolēģijas, vai uzsākot diskusiju par to, kā uzlabot procesu”.

 

Rekomendācija R (2001) 9 par alternatīvām strīdu risināšanas metodēm starp iestādi un privātpersonu

Šī rekomendācija iesaka attīstīt alternatīvas strīdu risināšanas metodes administratīvajos strīdos. Šīm metodēm ir jābūt „gan vispārēji atļautām, gan atļautām attiecīgiem atsevišķiem lietu veidiem, un it sevišķi attiecībā uz tiem administratīvajiem aktiem, līgumiem, civilatbildību, un vispārīgi runājot, attiecībā uz naudas prasījumiem”. Aplūkojamie pasākumi ir iekšējā pārbaude, samierināšana, mediācija, mierizlīgums un arbitrāža. Atsevišķos gadījumos arī vienkāršoti un elastīgāki procesi varētu veicināt ātrākus un ne tik dārgus rezultātus. Daži no šiem līdzekļiem „var tikt izmantoti pirms tiesas procesiem” un kļūt par „priekšnoteikumu tiesas procesa uzsākšanai”.

Rekomendācija R (98) 1 par mediāciju ģimenes lietās

Rekomendācija pauž „nepieciešamību vairāk izmantot ģimenes mediāciju, procesu, kurā trešā puse, mediators, objektīvs un neitrāls, atbalsta pašas puses pārrunāt strīda jautājumus un panākt viņu pašu kopēju vienošanos”. Mediācijai ir potenciāls sasniegt ģimenes strīdos svarīgos mērķus. Piemēram:

·        „uzlabot komunikāciju ģimenes locekļu starpā;

·        samazināt konfliktus starp pusēm strīdā;

·        panākt draudzīgu izlīgumu;

·        nodrošināt personisko kontaktu nepārtrauktību starp vecākiem un bērniem;

·        pazemināt šķirtas dzīves un šķiršanās sociālās un ekonomiskās izmaksas pusēm un valstij”.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais – mediācijas programmām „jāsamazina laiks, kas citādi būtu nepieciešams strīda atrisināšanai” tajās jomās, kurās laika ietvari ir īpaši svarīgi.

Rekomendācija R (99) 19 par mediāciju krimināllietās

Šī rekomendācija iesaka paplašināt mediācijas izmantošanu krimināllietās. Tās mērķi ir attīstīt “elastīgu, plašu, konstruktīvu, uz līdzdalības principa balstītu izvēli, kas papildina vai aizstāj tradicionālo kriminālo tiesvedību”. Mediācijas procesam arī cietušajiem ir jādod iespēja “aktīvāk ietekmēt viņiem nodarītā kaitējuma seku pārvarēšanu” un “jārosina likumpārkāpēju atbildības sajūta un jāpiedāvā viņiem praktiskas iespējas atlīdzināt nodarījumu”.

Rekomendācija neaplūko mediācijas programmu iespējamo ietekmi uz tiesu darba slodzi un tiesas procesu savlaicīgumu. Tomēr veiksmīgai mediācijas programma, samazinot lietu skaitu tiesās, varētu pozitīvi ietekmēt tiesas procesu savlaicīgumu.

Rekomendācija R (2002) 10 par mediāciju civillietās

Rekomendācija pasvītro „nepieciešamību veikt ilgstošus pasākumus, lai uzlabotu strīdu risināšanas metodes, ņemot vērā katras jurisdikcijas īpašās iezīmes” un apsver „mediācijas speciālo noteikumu noteikšanas priekšrocības” civillietās. Tas atļaus pusēm „vienoties par strīda jautājumiem, lai panāktu vienošanos, piedaloties vienam vai vairākiem mediatoriem”. Kā iepriekšējos gadījumos, veiksmīgas mediācijas programmas varētu samazināt tiesā ienākošo lietu skaitu ar pozitīvu ietekmi uz procesu savlaicīgumu. Tomēr rekomendācija uzsver, ka mediācija varētu kļūt par tiesas nolēmumu pieņemšanas aizkavēšanas veidu un iesaka valstīm pievērst uzmanību šim apstāklim.

 

4) par moderno tehnoloģiju izmantošanu

Vēl viena rekomendāciju grupa ir veltīta “moderno tehnoloģiju” izmantošanai, galvenokārt pievēršoties informācijas sistēmu radīšanai (rekomendācija R(2001)2 par tiesu sistēmu un juridiskās informācijas sistēmu izveidi un pārveidi, ievērojot līdzekļu efektīvas izmantošanas principu), tiesas un citu juridisko pakalpojumu sniegšanai, izmantojot jaunās tehnoloģijas (rekomendācija R(2001)3 par tiesu un citu juridisko pakalpojumu sniegšanu pilsoņiem, izmantojot jaunās tehnoloģijas), informācijas sistēmu darbspējai (rekomendācija R(2003)14 par informāciju sistēmu justīcijas sektorā) un visbeidzot elektronisko dokumentu arhivēšanai (rekomendācija R(2003)15 par elektronisko dokumentu arhivēšanu tiesu sektorā). Visas šīs stratēģijas var samazināt nepieciešamo personālu, izmantojot internetu un automatizējot tiesas veikto darbu, uzlabojot informācijas izplatīšanu un apmaiņu. Šādā veidā tās varētu uzlabot tiesu efektivitāti. Ar stabiliem resursiem un darba slodzi, tas var uzlabot lietu izskatīšanas savlaicīgumu. Šīs rezolūcijas atzīst, ka informācijas tehnoloģijas ir būtiskas tiesu sistēmas efektīvai darbībai, īpaši ievērojot pieaugošo darba slodzi tiesās.

Šīm rekomendācijām ir samērā tehnisks raksturs, tomēr daži no pieņēmumiem, kas vada IKT attīstību, varētu būt noderīgi laika ietvaru attīstīšanai un uzraudzībai.

Rekomendācija R (2001)2 par tiesu sistēmas un tiesiskās informācijas sistēmas plānošanu un pārplānošanu izmaksu efektīvā veidā

Šī rekomendācija atzīmē IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) pozitīvo ietekmi uz efektivitāti, ko rada “lielāks ātrums tiesu administrēšanas procesā un informācijas apstrādes procesā”. Atsevišķu valstu pieredze rāda, ka šāds pieņēmums varētu būt patiess. Tomēr empīriskie pētījumi demonstrē, ka to nevar pieņemt par patiesību un ka ir nepieciešams atrast īpašus veidus kā izmantot IKT, lai iedarbinātu laika ietvarus tiesu sistēmā. Piemēram, statistikas pārskatu veidošanā un lietu sadalē ir jāizmanto ITK pamatoti rīki, kas veidoti tiesvedības laika ietvaru ievērošanas atbalstam. Šāda veida jautājumus rekomendācija neapskata. Tā vairāk pievēršas stratēģijām, kuras jāievēro, izstrādājot un attīstot IKT tiesību jomā, kā arī ar projektu vadību saistītiem jautājumiem.

Rekomendācija R (2001)3 par tiesas un citu juridisko pakalpojumu sniegšanu personām, izmantojot jaunās tehnoloģijas

Vēl viens justīcijas administrēšanas efektivitātes uzlabošanas veids ir „saziņā ar tiesām un citām juridiskām organizācijām (reģistriem utt.) izmantot jaunās tehnoloģijas”. Rekomendācija norāda uz vairākām iespējām, ko var izmantot, tostarp izveidojot „elektroniskā formātā pieejamu tiesisko informāciju” un „publiskos elektroniskos reģistrus tiesību jomā savlaicīgi pieejamus attiecīgajām organizācijām un indivīdiem”. Vēl viena iespēja ir „izveidot elektroniskos kanālus datu un dokumentu apmaiņai starp tiesām un sabiedrību”. Pēdējais punkts ietver iespēju:

·        „uzsākt tiesas procesus ar elektronisko līdzekļu starpniecību”;

·        „procesā turpmākās darbības veikt elektroniskajā darba plūsmas vidē”;

·        „iegūt informāciju par tiesas procesa gaitu caur tiesu informācijas sistēmu”;

·        „iegūt tiesas procesa rezultātu elektroniskā formātā”;

·        „piekļuve jebkurai informācijai, kas ir derīga/piemērota tiesas procesa efektīvai virzībai (likumi, tiesu prakse un tiesu procesi)”.

Rekomendācija Rec. (2003)14 par informāciju sistēmu sadarbspēju justīcijas sektorā

Šajā rekomendācijā atzīts, ka „informāciju tehnoloģijas ir kļuvušas neaizstājamas tiesu sistēmas efektīvai darbībai, īpaši ņemot vērā pieaugošo darba slodzi tiesās un citās ar tiesu sektoru saistītās organizācijās”. IKT pozitīvā ietekme uz efektivitāti „prasa arī elektronisko datu, ar kuriem notiek apmaiņa dažādu organizāciju starpā, tiesisku atzīšanu un plašu izmantošanu”, t.i., informācijas sistēmas sadarbspēju.

Aplūkojot tiesu sistēmas darbību no šā skatupunkta, ir skaidrs, ka tiesu sniegtie pakalpojumi ir dažādu organizāciju kopējo darbību un sadarbības rezultāts: „starp tiesām, prokuratūru un citām publiskajām un privātajām institūcijām, piemēram, policiju, labošanas iestāžu sistēmu, publiskajiem reģistriem, civildienestā strādājošajiem, advokātiem, notāriem, kā arī citiem ieinteresētajiem publiskajā un sabiedriskajā sektorā, kas apmainās ar datiem un informāciju justīcijas administrēšanas procesā”. Mēs domājam, ka, lai attīstītu sadarbspēju, procesu savlaicīguma politikai ir jābūt saistītai ar „justīcijas sektora organizācijām” un nedrīkst būt domāta tikai tiesām, tiesnešiem un tiesu personālam.

Rekomendācija Rec. (2003)15 par elektronisko dokumentu arhivēšanu tiesu sektorā

(Vietējie arhīvi)

Šī nesenā rekomendācija ir veltīta IKT attīstības rezultātiem tiesu sektorā: elektronisko dokumentu pieaugošajam daudzumam un līdzekļiem, kas tiek izmantoti to arhivēšanai un saglabāšanai. Tādēļ šī rekomendācija ir jāinterpretē, ievērojot Rekomendāciju Rec (2003) 14, un tas ir pašsaprotami, ka moderno līdzekļu atbilstoša izmantošana šajā sfērā ļautu ieekonomēt un, iespējams, nodrošinātu sistēmas efektivitātes paaugstināšanu.